Izglītība ir viens no ieguvumiem, kuru cilvēkam neviens nespēs atņemt. Lai kas arī notiktu, to, ko esi apguvis, vairs nepazaudēt, tāpēc mācību ceļš ikvienas personas dzīvē ir liels un svarīgs notikums. Par izvēli un pieredzi izglītības turpināšanā stāsta jaunieši.
No ģimnāzijas uz tehnikumu
“Es meklēju pārmaiņas,” saka cēsniece Manuēla Vanaga (17 gadi), “absolvējot 9. klasi, vēlējos ko jaunu, ko atšķirīgu, tāpēc no ģimnāzijas aizgāju uz tehnikumu.” Manuēla ieguva pamatizglītību Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā un mācības nolēma turpināt Valmieras tehnikumā. “Draudzene mācījās Valmierā, izstāstīja par savu skolu, nolēmu doties turp uz atvērto durvju dienu, pēc tam mana izvēle bija skaidra,” saka jauniete. Protams, mācības citā pilsētā un dzīve dienesta viesnīcā Manuēlai sākumā lika šaubīties par izvēli, bet, saņemot lielu atbalstu no tuviniekiem, viņa sekoja savam mācību plānam. “Sākumā bija grūti,” atzīst Manuēla, “ pēc pirmajām pāris nedēļām šķita, ka viss, dodos mājās, bet ļoti palīdzēja jauniegūtie draugi.” Manuēla, uzsākot mācības, nedaudz jau pazina kursa un istabas biedreni, bet, dzīvojot kopā, atklājās, ka viņām ir daudz kopīga. “Esmu ieguvusi daudz draugu, kuri palīdz brīžos, kad šķiet, esmu padevusies, un zinu, ka šī draudzība ir uz mūžu.”
Dzīve jaunā vidē nebija tik vienkārša, kā sākumā varētu likties. “Ļoti daudz kas man bija jauns un pat šokējošs,” stāsta Manuēla. “Pirmkārt, jau mācības, tās bija daudz grūtākas nekā ģimnāzijā, lai arī skolotāji nāca pretī, daudz kas bija jāapgūst pašai. Otrkārt, arī dzīve kopmītnēs ir citāda nekā mājās, kad, atnākot no skolas, jau varēju pusdienot, jo ēdiens bija pagatavots, pašai nekas nebija jādara. Valmierā, atnākot no skolas, pašai jāgatavo ēst. Labi gan, ka istabas biedrenes ir blakus, un vienmēr jau var piezvanīt uz māju, palūgt kādu vienkāršu recepti.” Jauniete gan atzīst, ka svētdienas vakaros mājās ar vecākiem gatavojusi ēdienu, kuru pāris dienas var sildīt, kā arī pārgājieni uz kafejnīcām nebija retums.
Par profesijas izvēli Manuēla vēl joprojām nav pārliecināta, bet savu lēmumu nenožēlo. “Valmieras tehnikumā izvēlējos apgūt grāmatvedību, jo reiz jau izpalīdzēju šajā nozarē tuviniekam un man ļoti patika,” stāsta jauniete. “Vēl joprojām nākotni redzu visai miglaini, bet izvēli nemainītu.” Manuēla arī izstāsta, ka kursā bija dažas meitenes, kuras pameta skolu, jo nebija gatavas, ka mācības būs tik grūtas.
Pēc proģimnāzijas mācības turpināt tehnikumā nolēma arī Paula Roze (18 gadi). “Mācīties Priekuļu tehnikumā vienmēr ir bijusi viena no alternatīvām, šo skolu gan tagad dēvē par Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina vidusskolu,” stāsta jauniete “bet, kad uzzināju, ka draudzene turp dosies, mans lēmums bija pieņemts.” Paula izpētīja skolas piedāvājumu un nolēma apgūt klientu apkalpošanas speciālista specialitāti: “Šī bija vienīgā man piemērotā profesija. Lai arī vēl neesmu pārliecināta par nākotnes plāniem, zinu, ka iegūtās prasmes man noderēs jebkur.”
Paula izvēlēto izglītības ceļu uztver kā privilēģiju. “Manas mācības ir konkrēti saistītas ar izvēlēto profesiju, protams, pamata vispārizglītojošie mācību priekšmeti tāpat jāapgūst, bet vairs nav jāvelta laiks tām zinībām, kuras man nākotnē nevajadzēs.” Jauniete arī atzīst, ka mācību apjoms skolā esot mazāks un mājasdarbi jāveic tikai tad, ja stundā neesi apguvis nepieciešamo, tomēr tāpat dienas beigās esi pārguris. Protams, daži priekšmeti radīja grūtības.
Iejusties jaunajā vidē arī Paulai izdevās ļoti viegli: “Jaunajā skolā man jau bija pazīstamas meitenes, tāpēc iejutos ļoti ātri.”
Skolas izvēle Paulu apmierina, bet ne visi bija gatavi pārmaiņām. “Man klasē bija meitene, kura jau pēc pirmās dienas pameta mācības. Vispārizglītojošo mācību priekšmetu nodarbības mums notiek kopā ar citu grupu, šķiet, viņu šokēja, ka ir tik daudz svešu seju, it īpaši puišu,” stāsta Paula.
Vēlas pastiprināti apgūt eksaktās zinības
Skolu maiņa arī tad, kad zini, ko vēlies, nav vienkārša. “Jau mācoties proģimnāzijā, jutu, ka izglītības līmenis mani neapmierina, tāpēc zināju, ka, pirmkārt, esmu spējīga apgūt vairāk, un, otrkārt, to arī vēlos,” stāsta Eva Kočāne (18 gadi). “Arī vecāki ļoti vēlējās, lai mācības turpinu Cēsu Valsts ģimnāzija.” Jauniete izvēlējās pastiprināti apgūt matemātiku, jo tā ir viņas stiprā puse un arī savu nākotni viņa saista ar to. “Pēc ģimnāzijas vēlos studēt Rīgas Stradiņa universitātē, tāpēc man nepieciešams kārtot eksāmenus ķīmijā un bioloģijā,” atzīst jauniete un uzsver, ka jau uzreiz zinājusi, ka matemātikas, zinātnes klasē varēs labāk sagatavoties studijām.
Lai arī pārliecināta, ka izvēlas sev labāko izglītības ceļu, Eva atzīst, ka uzsākt mācības jaunā vidē tāpat nebija viegli. “Atceros pirmo septembri, biju ļoti satraukusies. Jaunas sejas, jauna vide, kā arī tas, ka nezinu, kas mani sagaida, izraisīja lielu satraukumu, bet viss ātri mainījās,” stāsta ģimnāziste. Evas jaunie klasesbiedri izrādījās ļoti draudzīgi, saliedēti, palīdzēja ātri iejusties. “Pirmie mēneši bija grūti, spēcīgi izjutu iepriekš neapgūto, nācās vairāk mācīties, bet izvēli nenožēloju, es pat teiktu, ka vēlos, kaut šeit būtu mācījusies jau no septītās klases, lai arī iepriekšējās skolas un draugu man nedaudz pietrūkst.” Jaunā skola arī ir daudz lielāka, kas liek ilgoties pēc iepriekšējā mājīguma.
“Valsts ģimnāzijā par sevi uzzināju daudz ko jaunu. Mācību priekšmeti, kuri iepriekš nepatika un nesaistīja, tagad ir tie, kurus gaidu visvairāk, kā arī pati jūtu, ka esmu vairāk atvērusies,” saka jauniete un atzīst, kā mācības Valsts ģimnāzijā palīdzējušas saprast nākotnes plānus. Taču Eva uzsver: “ Nevēlos, lai ģimnāzijas gadi paskrietu ātri, jo man ļoti patīk mācību vide un viss, kas ar to nāk, bet zinu, ka tad, kad ģimnāziju absolvēšu, varēšu droši spert nākamo svarīgo dzīves soli.”
Ir svarīgi cilvēkam iemācīties, kā domāt, nevis ko domāt, un šie jaunieši to ir apguvuši.
Komentāri