Svarīga skolēniem droša un atbalstoša vide

Vecpiebalgas vidusskolā jau vairākus gadus darbojas speciālistu komanda, kas nodrošina pedagoģisku, psiholoģisku un sociālu atbalstu skolēniem, viņu ģimenēm un pedagogiem. Atbalsta komanda, kurā ir skolas vadības pārstāvis, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs un logopēds, palīdz mācību iestādē nodrošināt emocionāli un fiziski drošu vidi. Tomēr arī izaicinājumu ir daudz.

“Druvas” sarunā ar skolas sociālo pedagogu, KiVa prog­rammas vadītāju Leldi Kalēju un speciālo pedagogu, atbalsta komandas vadītāju Baibu Krū­miņu vētīja sarežģījumus, ar kuriem mācību iestāde saskaras, lai nodrošinātu katram skolēnam atbalstošu vidi.

Būtisks preventīvais darbs

Skolā izstrādāti skaidri iekšējās kārtības noteikumi, par tiem skolēniem regulāri atgādina, audzēkņi zina nosacījumus un prasības, tas vieš drošības sajūtu. Mācību iestāde ir iesaistījusies gan KiVa programmā, kuras mērķis ir preventīvi novērst emocionālo un fizisko vardarbību mācību iestādēs, gan šogad pirmo gadu startē Nacionālajā veselību veicinošo skolu tīklā. Tā ir iespēja papildināt zināšanas,rīkojot speciālistu lekcijas, nodrošina skolas personālam izglītojošus materiālus, ko izmantot klasē un individuālās sarunās ar audzēkņiem.

Lelde Kalēja atzinīgi novērtē KiVa programmu, tajā pieejami metodiskie materiāli, piemēram, bērna novērtēšanai jautājumi ir atbilstoši bērna vecumposmam, analīze ļaujot novērtēt sasniegto un    pilnveidojamo. “Šobrīd visa skola strādā ar KiVa izveidotajiem moduļiem. Tas ir reāls resurss, ar ko strādāt.    Viens no tiem ir par klases saliedēšanu, kurā ietvertas dažādas aktivitātes. Protams, ir tēmas par vardarbību, tās negatīvo nozīmi. Šajā mācību gadā ieviesām arī ļoti praktisku rīku vardarbības izskaušanai – SOS kartes, kas izvietotas skolas telpās un āra teritorijā. Uz tām var noskenēt kodu, lai paziņotu par bīstamu situāciju, uz ko skolas atbalsta komanda uzreiz var reaģēt. Tāpat līdz ar nemitīgu skaidrojošo darbu rosinām bērnos empātiju. Tas, protams, nav viena gada, bet sistemātisks daudzu gadu darbs,” vērtē sociālā pedagoģe.

Savas priekšrocības ir arī faktam, ka mācību iestāde atrodas laukos. “Mūsu skolēni ir drošākā vidē nekā pilsētnieki, piemēram, atkarību izraisošas vielas skolā nonāk reti. Ja kas tāds notiek, ļoti ātri pamanām un mums ir iespēja ātri reaģēt un izskaust,” vērtē L.Kalēja. Bet B.Krūmiņa piebilst: “Mēs vairāk varam bērnus pieskatīt. Skolotājiem ir lielāka iespēja būt personīgākiem pret bērniem. Mēs sakām, ka tie ir mūsu bērni.”

Lelde Kalēja arī norāda, ka direktore vienmēr katra skolēna problēmai meklē individuālu, atbilstošāko pieeju. Baiba Krūmiņa vērtē: “Risinājumi, kā palīdzēt skolēnam, parasti ir atslēga, lai viņš iegūtu pamatizglītību. Jo labāk tas izdodas, jo vieglāk viņam būs pēc tam tālāk lielajā dzīvē.”

Pērn L.Kalēja bija audzinātāja 9. klasei. Viņa pastāsta, ka divi skolēni turpina mācības vidusskolā, pārējie izvēlējās tehnikumu Cēsīs, Smiltenē un Rīgā. Viens puisis strādā un izglītojas tālmācībā, bet viena meitene mācības neturpina. “Mācības neturpina tie, kuriem nav ģimenes atbalsta. Tā puisis, kurš izvēlējās strādāt, aizgāja no ģimenes, uzsāka patstāvīgu dzīvi, jo tā dzīvo labvēlīgākos apstākļos nekā, ja paliktu ģimenē,” norāda L.Ka­lēja.

Grūti nokārtot atbalstu

Speciālistes norāda, ka ļoti būtisks ir komandas darbs, tikai tā var nodrošināt vajadzīgo atbalstu audzēkņiem. Atbalsta komanda vērš uzmanību gan skolēniem, kuri ilgstoši kavējuši mācības, sastopas ar adaptācijas grūtībām, ir palikuši uz otru gadu, audzēkņiem, kuriem pedagogs ir konstatējis atbalsta pasākumu nepieciešamību vai vecāki lūguši palīdzību. Ja skolēnam ir speciālas vajadzības, atbalstu iespējams sniegt vēl individuālāk un ilgstošāk, jo tam paredzēts arī valsts finansējums.

Skolai ir iespēja saņemt arī pašvaldības Izglītības pārvaldes Atbalsta nodaļas palīdzību. Ie­stādei ir laba sadarbība gan ar paš­valdības Sociālo dienestu, gan Bāriņtiesu, pašvaldības policiju.

Tā kā skolā ir audzēkņi ar mācīšanās traucējumiem, kā arī ir vairāki skolēni ar garīgās attīstības traucējumiem, mācību iestādē no 1. līdz 6.klasei katrā klasē ir arī pedagogu palīgi. Speciālists atvieglo skolotāju darbu, pieskata gan bērnu, kuram ir diagnosticēti mācīšanās traucējumi, gan arī pārējos, kuriem ir kādi uzvedības vai mācību traucējumi, bet īpašais atbalsts vēl nav noformēts.

L.Kalēja un B.Krūmiņa atzīst, ka mācīšanās traucējumu diagnosticēšana un līdz ar to pedagoga palīga individuāla atbalsta saņemšana ir sarežģīta. Tam nepieciešams pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums. Lai uz šo komisiju nokļūtu, vajadzīgs psihologa un psihiatra atzinums, bet, tā kā šo speciālistu trūkst visā valstī, rindas var būt pat līdz pusgadam. Jaunākā vecuma bērnu – no 1.līdz 6.klasei – vajadzības nosaka pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija. B.Krūmiņa norāda uz nākamo problēmu: “Tā kā līdz gada beigām finansējums ir izlietots, tad šogad vairs nevienu skolēnu uz šo komisiju nevar nosūtīt.”

B.Krūmiņa secina: “Latvijā ievieš iekļaujošo izglītību, kuru mūsu skolā realizējam jau sen, bet līdzi nenāk finansējums. Tā nedrīkstētu būt. Arī atbalsta personāla nodrošināšanai vajag lielākus līdzekļus, jo ar šī brīža finansējumu nevarētu sniegt palīdzību pietiekamā apmērā. Mūsu skolā plašāku atbalstu varam nodrošināt, jo iestādes vadītāja arvien domā, kur piesaistīt papildu resursus.” L.Kalēja uzsver, ka mācīšanās traucējumu diagnosticēšana un līdz ar to individuāla atbalsta programmas nokārtošana bērnam ir svarīga, lai skolēnam mācīšanās latiņa būtu viņam piemērota, ne augstāka. Jo, tiklīdz rezultāts būs viņam nesasniedzams, tas izraisīs uzvedības traucējumus. Un otrādi – ja netiek risināti uzvedības traucējumi, sākas problēmas mācību vielas apguvē.

Speciālistes iezīmē vēl vienu būtisku problēmu. Lai gan sperti daudzi soļi, lai rastu skolēnam piemērotu risinājumu, ir situācijas, kad to izdarīt grūti. L.Kalēja skaidro: “Būtiska ir skolēnu vecāku izglītošana. Nereti viņi neapjauš problēmas nopietnību, tostarp bērnu uzvedības cēloņus, kas var būt veselības problēmu dēļ, piemēram, bērnam ir uzmanības deficīta un hiperaktitivātes sindroms (UDHS). Un, kamēr tā būs, mēs, skola, varam cīnīties tikai ar sekām. Mēs nevaram izdarīt vecāku darbu. Ja tiek noliegta problēmas esamība, tad ir grūti palīdzēt.” Un B.Krūmiņa piebilst: “Kamēr vecākiem ir noliegums un nostāja– tas attiecas uz citiem, bet ne uz manu bērnu, skola kļūst par vaininieku, kas tikai meklē vainu skolēnā. Kad vecāki gatavi sadzirdēt, kad iesakām meklēt palīdzību pie speciālista, sadarbība kļūst veiksmīgāka.”

Sociālā pedagoģe teic: “Ja bērns saņem piemērotu atbalstu, ir mazāka iespēja, ka būs uzvedības traucējumi. Tas atvieglo dzīvi gan bērnam, gan viņa vecākiem, gan skolai. Un, kad ir šis trīspusējais sadarbības modelis – vecāks, bērns, skola -, izmaiņas iespējamas ātri. Mums ir brīnišķīgi piemēri, kur audzēkņu vecāki kolosāli sadarbojas, pieņemt ieteikumus, cenšas, tad redzamas izmaiņas gan bērna uzvedībā, gan sekmēs.”

Palīdzību sniedz arī biedrības

L.Kalēja neslēpj, ka skolai nereti trūkst resursu, lai varētu nodrošināt preventīvu atbalstu, lai varētu rīkot vairāk izglītojošu nodarbību skolēniem un viņu vecākiem. “Gribētu vairāk izglītot vecākus, kā noteikt bērnam robežas, kā palīdzēt, lai uzlabotos uzvedība. Jo, tiklīdz bērna vajadzības ir apmierinātas, arī uzvedība kļūst adekvāta. Mēs piedalāmies jau iepriekš minētajās programmās, tā iegūstam trūkstošo resursu. Arī paši organizējam pedagogiem vasaras seminārus, aicinām piedalīties apkārtējās skolas. Tā saprotam, ka neesam vieni, kopīgi varam ieraudzīt arī jaunus risinājumus. Tomēr mums nav tik vienkārši kā pilsētā, kur viens un divi vari nokļūt blakus skolā un pavērot stundas. Tāpat arī bērna vecākam var nebūt, ar ko aizbraukt uz pilsētu, lai piedalītos izglītojošās nodarbībās, kas    notiek novadā. Tās nepieciešamas te, uz vietas. Vecāki pat teikuši, ka būtu gatavi maksāt psihologam, ja speciālists laiku pa laikam atbrauktu uz Vecpiebalgas skolu.”

Skolā audzēkņi nonāk no ļoti dažādām ģimenēm. Bijuši gadījumi, kad bērniem nav iespēju mājās paēst brokastis, citiem ir tikai vieni apavi, kas jebkurā brīdī var noplīst, vai nav baltā krekla, ko uzvilkt svētkos. Darbinieces pastāsta, ka tādos gadījumos palīdzības sniegšanā sadarbojas gan ar Sociālo dienestu, gan biedrību “Vecpiebalgas rūķi”, arī skolā pieejami rezerves apavi un kāds balts krekls, lai izlīdzētu grūtākā situācijā. Ir skolēni, kuriem ir palīdzēts gan ar kopmītnēm, gan ēdināšanu, lai būtu paēstas arī brokastis, tāpat finansēm, lai varētu aizbraukt ekskursijā kopā ar klases biedriem vai nofotografētos, kad skolā ir fotogrāfs. Abas darbinieces norāda, ka sniegtais atbalsts ir ļoti nozīmīgs.

Arī “Kiwanis Club Fredrik­stad” un “Kiwanis Cēsis” sniegtais atbalsts – skolas somas ar visu mācībām nepieciešamo, ko bērni var saņemt mācību gada sākumā, – ir nozīmīgs. Vecpiebalgas skolā šo dāvinājumu saņēma audžuģimeņu bērni, ļoti kuplas daudzbērnu ģimenes divi bērni, kā arī meitenīte, kurai ģimenē ir sarežģīta situācija. Katrs atbalsts tiek rūpīgi izsvērts un izvērtēts, kuram to saņemt vajag visvairāk.

“Kiwanis Club Fredrikstad” atbalstu saņēma mācību iestādes visā novadā – Līvu pirmsskolas izglītības iestādē seši skolēni, Rāmuļu pamatskolā – 7, Vec­piebalgas vidusskolā – 6, Jaun­piebalgas vidusskolā – 6, Dzēr­benes vispārizglītojošā un mūzikas pamatskolā – 3, Priekuļu pamatskolā – 6, Cēsu Pilsētas vidusskolā – 13, Cēsu 1. pamatskolā – 10, Cēsu Bērzaines pamatskolā – 6, Amatas pamatskolā – 6, Zaubes pamatskolā – 3, Skujenes pamatskolā – 3, Liepas pamatskolā – 5, Nītaures mūzikas un mākslas pamatskolā – 3.