Kurš gan studiju vai skolas laikos nav mēģinājis stopēt, lai ieekonomētu naudiņu vai vienkārši dotos pretim piedzīvojumiem. Zinu cilvēkus, kuri ar stopiem izbraukājuši pusi Eiropas. Bijuši Spānijā, Portugālē un Anglijā. Domāju, ka katram stopētājam stāstu netrūkst, bet šoreiz par šo tēmu sarunājos ar cēsnieci Ellu Stūrmani, kura gan piebilst – kopš pārcēlusies uz dzīvi Īrijā, nav sanācis vairs pastopēt.
Ella sarunas sākumā atzīst, ka stopēšana ir dzīvesveids. Varbūt pat atkarība, jo ne vienmēr stopējusi tādēļ, ka nav bijis naudas. Vienkārši vilcis būt uz ceļa un ķert mašīnas.
“Jāatzīstas, ka viena nekad neesmu stopējusi. Tikai kopā ar draudzenēm. Pārsvarā stopējām laikā, kad mācījāmies vēl Priekuļu tehnikumā. Nekad par to nemoralizējām, kāpēc stopējam. Tas bija jautri. Protams, viss sākās, kad kādreiz naudas autobusa biļetei nebija, bet vēlāk tā kļuva par normu. Pēc stundām gājām uz ceļa un viss,” stāsta Ella un atklāj, ka stopējušas ne tikai maršrutā Priekuļi – Cēsis, bet ar stopiem sanācis izbraukāt tuvākus un tālākus Latvijas nostūrus.
Jautāta, vai atmiņā palikusi kāda īpaša automašīna vai šoferītis, Ella apstiprinoši māj ar galvu.
“Vienreiz bija mašīna! No ārpuses sarkans, parasts “Audi”, bet iekāpjot iekšā, pavērās dīvains skats – čūsku galvas, krusti, miroņgalvas, fonā savāda mūzika. Atzīšos, bija jocīgi. Atceros arī gadījumu, kad nostopējām žigulīti, kur šoferītis tikko bija iznācis no kūts ar sūdainiem zābakiem. Automašīnā bija nepanesams smārds. Savukārt labākā nostopētā mašīna man ir bijusi “Lincoln”,” stāsta Ella un atklāj, ka stopējot īpaši automašīnas nešķiro.
“Kāpjam jau visās automašīnās. Īpaši nešķirojām, vai brauc Golfs vai Mersedess. Ja ir auksti vai laika nav, tad ir gaužām vienalga, ar ko pārvietoties. Skatījāmies, protams, kas pie stūres. Noteikti nekāpām mašīnā, kurā ir pilns ar džekiem, varbūt ož vēl pēc alkohola. Visdrošāk, ja automašīnā ir sieviete,” domās dalās meitene, sakot, ka pēc pirmā acu skatiena var novērtēt, kāds šoferītis ir.
Ella stāsta, ka, viņasprāt, autovadītāji visbiežāk stopētājus paņem žēluma pēc. Īpaši, ja ir slikti laika apstākļi.
“Kāds varbūt stopētāju paņem, lai nebūtu garlaicīgi. Lai ir ar ko parunāties. Taču gadās, ka iekāp automašīnā un jūti, ka autovadītājs ir bezmaz vai dusmīgs, ka apstājies. Izstaro tādu negatīvismu. Tad sēžu un domāju: “Kāpēc tad vispār ņēmi?” Bet autovadītājs uzgriež radio un klusē visu ceļu. Taču pārsvarā cilvēki ir atvērti un runājas. Dažkārt tā atklājas, ka ir kopīgi paziņas vai draugi. Interesanti ir komunicēt un iepazīt dažādus cilvēkus,” saka bijusī cēsniece.
Ella nenoliedz, ka ir jau savi noslēpumi, kā veiksmīgāk nostopēt automašīnu, taču ar visiem viņa dalīties nevēlas. Atklāj vien, ka lietus laikā stopētājus ņem retāk.
“Šoferīšiem nepatīk neērtības. Lietus laikā stopētājs ir slapjš. Vēl pilošs lietussargs. Ar pārlieku lielām somām arī nelabprāt ņem. Ir sanācis arī ilgi stāvēt uz ceļa. Bet tad divatā viena otru uzmundrinām. Ākstāmies. Dažkārt lamājamies. Negatīva pieredze? Ir gan gadījies. Man toreiz bija kādi 14 vai 15 gadi, kad šoferītis mūs ar drudzeni ieveda aiz Garkalnes mežā. Bijām ļoti nobijušās, bet viss beidzās ar stulbām frāzēm un piedāvājumiem. Mājās tikām sveikā. Mammai par stopēšanu līdz zināmam vecumam nestāstīju, jo zināju, ka neļaus stopēt,” stāsta Ella.
Skolas laikā Ellai sanācis ir būt Somijā, bet viņa atklāj, ka ārzemēs stopēšana nav modē.
“Tagad, dzīvojot Īrijā, stopētājus neesmu redzējusi. Kaut gan pati vienreiz stopēju. Nokavēju autobusu un nācās to darīt. Bet man paveicās. Puisis paņēma un aizveda līdz mājām. Tagad Īrijā esmu nopirkusi savu auto, bet vēl nav sanācis nevienu stopētāju paņemt. Viņu tur vienkārši nav. Latvijā? Droši ņemtu. Skatītos, protams, kas stopē. Atcerētos sevi, kā gribējās, lai paņem. Kad ziemā, ceļa malā stāvot, kājas bija pārsalušas vai lietus izmērcējis līdz kaulam,” atminas Ella un piebilst, ka stopēšanai ar roku nav atmetusi. Ja vajadzētu, bez problēmām atkal ceļa malā stāvētu un ķertu mašīnas.
Komentāri