Zaubēniete Laura Zauere nepilnus divus gadus strādāja Cēsu domē par sabiedrisko attiecību speciālisti. Sākoties krīzei, štatu samazināšana skāra arī Lauru, taču viņa atrada darbu Siguldas novada domē. Laura saka, ka Siguldā trijos mēnešos ieguvusi tādu skolu, kādu divu gadu laikā Cēsīs. Viņai nācies pierādīt sevi citiem un noticēt saviem spēkiem, jo darba ritms Siguldā bija daudz straujāks nekā ierasts Cēsīs.
Taču tagad Laura jau gadu dzīvo un mācās Norvēģijā. Uz Latviju atbrauc vien, lai apciemotu mīļos.
Runājot par nostrādāto laiku divās pašvaldībās, Laura uzskaita tikai iegūto. Viņa gan neslēpj, ka starp Cēsīm un Siguldu ir būtiska atšķirība. Siguldā jūtama Rīgas klātbūtne, tur dzīve rit dinamiskāk un svarīga nozīme ir lielajai tūristu plūsmai.
„Cēsīs esmu mācījusies, strādājusi. Šī pilsēta man ir mīļa arī ar savu viduslaiku auru. Uzskatu, ka Cēsis pamazām attīstās un turpinās to darīt. Cēsīm ambīcijas vienmēr bijušas ļoti lielas, ir gribēts būt pirmajiem, labākajiem, un tas nav slikti. Taču nedrīkst aizmirst, kas esam, un iedomāties, ka esam kaut kas vairāk nekā faktiski. Jo cilvēki, kas iebrauc pilsētā, redz patieso lietu būtību. Un tas attiecas uz jebkuru Latvijas pilsētu,” domās dalās Laura un, vaicāta par došanos uz Norvēģiju, stāsta, ka aizbraukusi līdzi draugam. Taču jau kopš vidusskolas gadiem lolojusi sapni, ka varētu mācīties un dzīvot ārzemēs.
„Man Norvēģija patīk. Patīk arī, ka tur cilvēki tik ļoti nesteidzas kā Latvijā. Tur laiks ir cilvēku draugs. Norvēģijā valdošais miers ļauj šo valsti labāk un vieglāk pieņemt. Man tagad, dzīvojot Norvēģijā, ir laiks padomāt par sevi un dzīvi. Jo Latvijā darbs dzina darbu un nekam citam laika neatlika. Šajā laikā esmu izjutusi, ka norvēģi vairāk atļaujas dzīvot. Kā jau teicu, Latvijā cilvēkiem pirmajā, otrajā un trešajā vietā ir darbs, tad nāk mājas rūpes un raizes par ģimeni. Kvalitatīvai un tiešām relaksējošai atpūtai daudzi latvieši laika velta maz vai nemaz. Toties norvēģi māk atpūsties. Viņi izmanto gan jūru, burājot, nirstot, gan kalnus, kuros kāpj. Jā, viņi daudz vairāk atļaujas dzīvot. Es dzīvoju netālu no jūras, fjordu tuvumā, vakaros, braucot ar kaijaku pa jūru un baudot Norvēģijas skaisto dabu, jūtos fantastiski. Tādos brīžos iedomājos, ka sēdēt kādas pilsētas domē un šķirstīt papīrus līdz vēlai naktij vairs nevēlētos. Izbaudu, ka varu sajust mieru, par savu nākotni domāt jau citā kvalitātē,” teic Laura un uzsver, ka, Norvēģijā dzīvojot, aizdomājusies arī par stresaino un saspringto darba ritmu Latvijā. Laura atzīst, ka tā, kā cilvēki strādā Latvijā, iespējams, nestrādā nekur.
„Kad norvēģi dienas beigās stāsta, ka ir darbā noguruši un pārstrādājušies, pie sevis smaidu un domāju, ka viņi nemaz nezina, ko nozīmē vārds „pārstrādājies”. Viņi nezina, kas ir mūsu stress. Ja to būtu izjutuši, jau sen visi gulētu ar kājām gaisā sanatorijās. Viņi sevi ļoti saudzē. Darba nespējas lapu ņem uzreiz, ja sāk sāpēt kaut kakls, bet man lieki piebilst, ka latvieši uz darbu iet teju ar 39 grādu temperatūru,” saka Laura un stāsta, ka šobrīd aktīvi pievērsusies norvēģu valodas apguvei, lai pēcāk varētu studēt un iekārtoties labākā darba vietā. Viņa norvēģu valodu apgūst kopā ar cilvēkiem no Angolas, Kenijas, Eritrejas, Pakistānas, Šrilankas, Korejas, Somālijas un Polijas. Visi šie cilvēki Norvēģiju vēlas saukt par savām mājām vai vismaz tuvākajā laikā iekārtoties šajā valstī darbā un pelnīt iztiku.
Komentāri