Kā cimds ar roku – tā dzīvo māsas Alise (24 gadi) un Inga (27) Putraimas. Kā vārdos, tā darbos viņas viena otru lieliski papildina, dzīvi vada pēc stipri līdzīgas pārliecības un brīvbrīžos aizraujas ar vienādiem hobijiem.
Alise un Inga uzaugušas Rozulā. Lai arī dzīves ceļi aizveduši prom no lauku mājām, jaunietes sevi uzskata par īstenām Pārgaujas novada patriotēm. Tieši tur izveidojusies cieša saikne ar dabu, tādēļ brīvdienās arvien abas satiekas laukos, mājās pie Ruckas ezera. Turklāt abas dzīvo nebeidzamā kustībā, jo radušas kopīgu aizraušanos – skriešanu. Lai arī tā ir jaunākās māsas kaislība, gandrīz pirms gada tajā tika ievilkta arī Inga, un nu dažādās sacensībās abas startē kopā.
Alises ikdiena aizrit Limbažos, Ingas – Rīgā. Alise ir fitnesa trenere, vada nodarbības un treniņus grupām, tostarp pašas veidotai sporta domubiedru grupai, bet vasarās sievietēm organizē nometnes “Fitness dabā”. Arī brīvajā laikā Alise nemitējas sportot. Kad vien var, viņa dodas skriet, nedēļas nogalēs piedalās sacensībās, kurās saņemtas arī godalgotas vietas. Tagad trenē izturību, lai šovasar noskrietu arī maratonu.
“Man paveicies, ka darbs man ir arī sirdslieta. Kustība man ir darbs, hobijs un pat dzīvesveids,” saka Alise un pastāsta, ka fiziskajām aktivitātēm nozīmīga loma bijusi jau kopš bērnības. “Dzīvojam pie ezera, ziemā varam slēpot un slidot, vasarā – peldēt un airēt. Turklāt no fiziskajām aktivitātēm nevarēja izbēgt nedz skolā sporta nodarbībās, nedz mājās lauku darbos,” skaidro Alise. Vidusskolā nākusi sapratne, ka sēdošs darbs viņai nav piemērots, tādēļ iestājusies Rīgas Stradiņa Universitātē un kļuvusi par veselības sporta speciālisti. Klausoties Alises stāstījumu par nodarbībām, īstenotajām nometnēm un citām sportiskajām iniciatīvām, “Druvai” top skaidrs, ka jauniete fitnesu neieliek konkrētos rāmjos un, cik vien var, cenšas to savienot ar dabu.
“Ja ar sportu nodarbojas nopietni, arī laikapstākļi nav ierobežojums,” piebalso Inga. Viņa ir medicīnas māsa, strādā privātklīnikā. Darbs ļoti iet pie sirds, tas aizpilda lielāko daļu laika. Brīvdienas Inga labprāt pavada laukos vai skriešanas sacensībās. Tā jauniete gūst enerģiju jaunai nedēļai. “Pirms gada trīs četrus kilometrus noskriet bija grūti, tagad jau redzams progress. Desmit, piecpadsmit kilometrus skrienu ar prieku. Arī nedēļas vidū vismaz reizi dodos skriet, citādi jūtu diskomfortu,” pastāsta Inga un bilst, ka viņai kā lauku meitenei ir gana grūti skriet urbānā vidē starp mašīnām, tādēļ priecājas, ka dzīvesvietas tuvumā ir parks.
Māsas labprāt ļaujas arī citām sportiskām kustībām. Ingas jaunākā aizraušanās ir SUP airēšana (airēšana stāvus uz speciāla dēļa – red.). Šajā sporta veidā viņa sākusi trenēties Íīpsalas peldbaseinā. Turklāt sev pieteikusi izaicinājumu – aprīlī gaidāmajā Igaunijas airēšanas maratonā pieveikt simts kilometru pa Vohandu upi. Pārbaudījumam sagatavoties palīdz māsa. Abas rozulietes arī cītīgi gatavojas aprīlī gaidāmajam taku skrējiena “Stirnu buks” pirmajam posmam.
Māsas sevi raksturo kā plašas amplitūdas cilvēkus. Viņas visu ko prot un var darīt. Cilvēki par viņu nerimstošo rosīšanos nebeidzot vien brīnīties. Alise kļuvusi arī par bitenieci. Pie Ruckas ezera viņai sava bišu drava. “Sāku ar vienu stropu, kad nejauši atradu spietu. No bitēm gan neko nesapratu, taču biju apņēmības pilna zināšanas apgūt. Divus gadus Cēsīs apmeklēju biškopības kursus. Vienai dravā gan ir grūti, talkā nāk ģimene,” pastāsta Alise.
“Reizēm tikai uzplaiksnī kāda ideja, bet tad gluži nejauši sarodas cilvēki, kas palīdz to īstenot. Kad no sirds kaut ko vēlies un sāc darīt, tad arī domubiedri un atbalstītāji redz, ka tas ir pa īstam,” par ieceru izdošanos spriež Inga. Viņa teic, ka abām ir laba sirds, kā arī piemīt spēja un vēlme palīdzēt cilvēkiem. “Medicīnā citu iespēju nemaz nav. Kāds sporta psihologs reiz pat izteicās, ka sportisti ir labi cilvēki. Viņos izstrādājušās labas īpašības, piemēram, ir izpalīdzīgi, domā pozitīvi. Laikam taisnība, arī mēs tādas esam,” saka Inga un turpina: “Mēs ļaujamies tādam kā dullumam, ar ko iedvesmojamies no apkārtējiem cilvēkiem, kas dara trakas lietas pozitīvā nozīmē. Mēs gribam pārbaudīt arī savas spējas, tādēļ mierā nesēžam.”
Pavasaris Putraimu māsām nāk ar labām sajūtām. Viņas gaida ievziedus un mirkli, kad dabā viss atmodīsies. Nereti maijā pat tiek ņemts atvaļinājums, lai šo laiku nepalaistu garām. Nekur citur to nesajust. Arī šogad māsas veido laukos darāmo darbu sarakstu. Jau paguvušas pielikt roku mājas apkārtnes sakopšanā – remontējušas ceļu, dedzinājušas zarus. Vēl noteikti jāapzāģē zari ābelēm.
“Laukiem piemīt sava maģija. Lai kur es būtu, lai kurp dotos, vienmēr gribas atgriezties Pārgaujas novadā, mājās,” saka Alise, un Inga viņai pievienojas: “Tā ir dabas un zemes mīlestība. Mums ir zemīte, mājas, ezers. Ļoti skaista vieta. Brīvdienās labprāt rušināmies pa siltumnīcu, stādām dārzu, lasām ābolus… Vēl jo vairāk gribas atgriezties laukos, ja zinām, ka ome un mamma mūs vienmēr tur gaida.”
Komentāri