Ja kāds apgalvo, ka Latvijas bērniem mācības sākas tikai septiņu gadu vecumā, tas nebūs precīzi, un to labi zina Cēsu pedagoģes, 1. klases skolotājas Eva Kasicka un Inga Kalniņa.
To diezgan labi zina ģimenes, kuru bērni ir pirmsskolas vecumā un apmeklē bērnudārzu. Visi kā viens – bērni tajā mācās. Par to gādā grupu audzinātājas, oficiāli saucamas par pirmsskolas skolotājām. Piecu un sešu gadu vecumā bērnu apmācība ir obligāta. Izglītības un zinātnes ministrija zina, ka pašvaldības nodrošina iespējas un līdz septiņu gadu vecumam katrs bērns jau mācās tā sauktajā pirmsskolā, lai pazītu burtus, rakstītu tos un prastu skaitīt līdz desmit.
Par tiem, kuri pieprasa, ka Latvijas bērniem mācības jāapgūst agrāk – no sešu gadu vecuma -, pirmsskolas skolotāji brīnās. Tā notiek jau gadu gadiem. Ik dienu bērnudārzos ir mācību stundas, tiek apgūtas ābeces gudrības. Ābeci kādreiz atvēra septiņgadnieki 1. klases solā, mūsdienu bērni ābeces zinības apgūst jau pirmsskolā. Ābeces atvēršana 1. klases sākumā – tā jau saistāma ar skaistu tradīciju, kas tiek ievērota, jo obligātu apmācību tā sauktajās ābeces gudrībās bērni sāk no piecu gadu vecuma.
Cita lieta – ne visi aug un attīstās vienlīdz ātri. Cēsu 1. pamatskolas pieredzējusi sākumklašu skolotāja Eva Kasicka ikdienas darbā skolā redz, ka daļai sešgadnieku skolā pat ļoti vajadzīgs bērnudārza dienas režīms. Ja mācības nemijas ar rotaļām un izkrīt pusdienas snauda, daļa sešgadnieku mācību mērķi nesasniedz.
Pedagoģe Eva Kasicka pēc simts mācību dienām 1. klasei vienmēr rīko svētkus, šogad tie notika abām Cēsu 1. pamatskolas klasēm kopā. Skolotājas iejutās tēlos, un viena no viņām bērniem ļoti atgādināja nebēdni Pepiju no lasāmās grāmatas. Skolotājas bija sagatavojušas mācību darba svētkus, kas atbilda modernajam jēdzienam – kompetencēs balstīta izglītība. To novērtēja ne vien skolas direktore un viņas vietnieces, tas bija redzams arī mammām, kuras 1. klašu svētku dienu iemūžināja fotogrāfijās.
Pedagoģes bija sagatavojušas virkni uzdevumu. Katru no tiem bērni izpildīja kā rotaļājoties. Bija jaušams, ko bērni pirmajā pusgadā apguvuši, ka 95 procenti pirmklasnieku septembrī bija atnākuši uz skolu, protot lasīt, skaitīt, dažs jau rakstīt. Tāpēc jau septembra trešajā nedēļā pirmklasnieki bija sākuši mācīties teikumu veidošanu.
Apliecinot apgūtās kompetences skolas simts dienās, pirmklasnieki brīvi rādīja sadarbības prasmes, jo pedagoģes varēja mainīt katrā uzdevumā sola biedrus, grupas, un bērni ātri atrada kontaktu cits ar citu. Viņi paši sadarbojās uzdevuma pildīšanā. Starp citiem bija arī uzdevums , kurā sešiem līdz astoņiem bērniem vienlaikus īsā laikā jāsavirknē garš teikums. Ikviens no uzdevumiem bērnus aizrāva, viņi tos ātri, mērķtiecīgi pildīja, brīvi pārvaldot jau apgūtās prasmes. Pēc katra uzdevuma svētku stundā sekoja muzikāla pauze arī ar mazu izkustēšanos. Mūzikas pedagoģu Ilvas Līnes un Ilzes Grinfeldes veikums simts dienās bija redzams kā uz delnas. Jau no pirmajām taktīm skolēni atpazina dziesmiņas un aizrautīgi tās dziedāja. Dziesmu saturs sasaucās ar uzdevumu, kas svētku stundā nupat bija paveikts.
Pieaugušajiem, kuri sekoja līdzi bērnu kompetenču apliecināšanai stundā, kļuva skaidras metodes un mērķtiecība, ar kādu visas pedagoģes iepriekšējā pusgadā strādājušas. Redzami bija arī bērnu praktiskie darbiņi – pašu rokām tapuši kronīši galvas rotāšanai svētkos. Tos skolotājas katram autoram pasniedza kā dāvanu, lai varētu likt galvā un svētku jeb tā saukto kompetencēs balstīto stundu iemūžinātu. Fotografēšanās notika pagalmā, atzīmējot skolā sasniegto un attēlojot visiem kopā trīsciparu skaitli – 100.
Simts skolas dienu noslēguma stundā tikai klašu audzinātājas varēja tā īsti pamanīt, kuri no bērniem mācību satura apgūšanā ir šo to iekavējuši, kuram bērnam, skolas gaitu sākšana sešos gados ir likusi pārvarēt sevi daudz vairāk nekā pārējiem. Pedagoģes turpinās strādāt ar bērniem individuāli, arī paši bērni augs, vecuma starpība izlīdzināsies, bet vai bērniem aizmirsīsies sūrums 1. klases solā, telpā, kur nav bērnudārzā ierastā rotaļu stūrīša un gultiņas?
“Esmu pilnīgi pret to, ka vecāki vai valsts nākotnē nolems, ka skolā visiem jāiet jau no sešu gadu vecuma. Tādā gadījumā skolas telpās sešgadīniekiem jānodrošina diendusa un rotaļāšanās vieta,” uzsver Eva Kasicka, kurai 26 gadu pieredze pedagoģijā, un atgādina: “Cēsu 1. pamatskolā tādu iespēju nav, klašu telpas jau maksimāli piepildītas. Sešgadniekiem trūkstošo pusdienu snaudu cenšos klasē aizstāt ar biežākām dinamiskām pauzēm.” Viņas pieredze darbā ar pirmklasniekiem rāda, ka vecākiem, pirms izlemt par bērna laišanu skolā, jāieklausās bērnudārza pedagogos. Viņi spēs par katru bērnu pateikt, vai savā attīstībā mazais jau sasniedzis robežu, lai ietu 1. klasē, vai labāk atlikt uz gadu un sākt iet skolā septiņu gadu vecumā.
Komentāri