Priekuļu vidusskolas skolniece
Ir daudz aktīvu, apdāvinātu jauniešu, katrs ar savām dotībām. Dažas no tām ir itin viegli pamanīt, par citām varam nezināt. Ir jaunieši, kuri raksta dzeju vai prozu. Daudzreiz šī nodarbe pašiem rakstītājiem šķiet ļoti privāta un savus darbus tie rāda retajam.
Latviešu valodas un literatūras skolotāju uzdevums ir saskatīt jauniešos talantus un atbalstīt viņu vēlmi rakstīt. Priekuļu vidusskolas latviešu valodas un literatūras
skolotājai Inesei Kaparkalējai šajā darbā ir liela pieredze. Agrāk bija citādi
Daudzreiz skolēni Inesi Kaparkalēju pārsteiguši ar labo literāro prasmi. Tiesa, tagad tas notiek retāk. ”Agrāk skolēni vairāk lasīja un vairāk rakstīja. Darbi bija radošāki,” vērtē I.Kaparkalēja, par vaininiekiem nosaucot informācijas daudzuma palielināšanos un tehnoloģiju ienākšanu ikdienā. ”Literatūras skolotājiem sāpīgi redzēt, ka audzēkņi raksta arvien sliktāk, lasa mazāk. Laikam jau jauniešu dzīve ir tik piesātināta, ka viņi nejūt nepieciešamību daudz lasīt. Tas ietekmē iztēli. Domrakstos teikumi ir samocīti un pavirši, uztrauc daudzās pareizrakstības kļūdas.” Vai viegli saskatīt talantus?
Skolotāja uzskata, ka daudziem viņas audzēkņiem ir literārais talants, tikai tas netiek kopts, ja viņus vairāk interesē citi mācību priekšmeti: „ Man ir interesanti lasīt tādas skolēnu domas, kurās jūtama personīga pieeja, brīvas domas. Kad pati mācījos vidusskolā un sāku strādāt, skolēni nevarēja tik brīvi izteikt viedokli. Toreiz kautrējāmies, arī klusējām. Tagad jaunieši atklāti runā par vērtībām, problēmām un to, kas viņiem sāp.” Taču problēmu izklāsts mazina domraksta literāro vērtību.”
Viedokļi atšķiras
Kad skolotājai jautāju, vai skolēns apzinās, ka viņam ir talants, bet pedagogs to nepamana, I.Kaparkalēja atbildēja apstiprinoši: „Pusaudži, kas mājās raksta prozu vai dzeju, kautrējas to rādīt skolotājam. Ikdienas steigā tā mēdz būt, ka ne visus talantus pienācīgi novērtē. Dažkārt tas atspoguļojas audzēkņa turpmākajā dzīvē. Diemžēl skolas laikā nesaņemta uzslava liek arī rakstīšanai mest mieru.”
Lai gan laiks un skolēni mainās, jaunieši prozas un dzejas rakstīšanā kļūst kūtrāki, labus darbus varēs atrast vienmēr. Skolotāja ļāva ielūkoties vairākos skaistos darbos – miniatūrās, kuras skolēni rakstījuši literatūras stundās.
Linda Java raksta: „Vasara jau ir galā. Kļavas iekrāsojušas rudas matu šķipsnas. Šodien, pelēcīgās rudens debesis šķeldams, aizlaidās pirmais gājputnu kāsis…Tikai tukšajās debesīs aizlido dažas vientuļas kaijas, un viļņi klusāk nekā parasti pieskaras krastiem.”
Agris Puriņš: „Es skatos tālumā un iemīlos savos sapņos. Tiem ir spārni, kas paceļ mani brīvajā domu lidojumā…Mēs metam kauliņus uz dzīvību vai nāvi, un pēkšņi es saprotu, ka nekas nav viegli. Pat sapņot. Ir atņemtas manas ilgas.”
Komentāri