Cēsniece Kristīne Auniņa iejūtas māmiņas lomā un kopā ar savu dzīvesbiedru Alberto, ar kuru iepazinās Rietumeiropā, apmetusies uz dzīvi Cēsīs. Kristīne stāsta, ka pēc ģimnāzijas beigšanas Cēsīs mācījās Kultūras akadēmijā. Pirmā darba pieredze iegūta šokolādes fabrikā, kur gan, sākoties krīzei, darbs bija jāpārtrauc.
“Laikam tas bija tāds grūdiens manā dzīvē, jo drīz pēc tam uzreiz izdarīju to, ko sen biju vēlējusies. Devos uz Portugāli, kur strādāju un ceļoju. Vēlāk pārcēlos uz Franciju, kur arī strādāju un iepazinu vietējo kultūru,” stāsta Kristīne un atklāj, ka ar Alberto Venēcijā iepazinās pirms divpadsmit gadiem. Taču bija jāpaiet nedaudz vairāk nekā desmit gadiem, lai abi satiktos atkal un kļūtu par pāri.
Alberto “Druvai” stāsta, ka Latviju iemīlējis jau pirms daudziem gadiem un ik vasaru centies šurp atbraukt. “Patiesībā ir pagājuši tie paši desmit gadi, un jāteic, ka šo gadu laikā esmu redzējis, kā Latvija patiesi attīstās. Turklāt nav bijis tā, ka ciemojos tikai Rīgā, daudzi draugi bija arī laukos.”
Šobrīd, iekārtojot dzīvi Cēsīs, ģimene ir pārliecināta, ka iespējas sameklēt darbu var būt arī Latvijā.
“Kristīnes galvenās rūpes patlaban ir mūsu atvasīte, taču es jau esmu domājis, ko un kā darīt. Esmu saņēmis piedāvājumu no valodu skolas “Asimilācija” vadīt latviešiem itāliešu valodas nodarbības. Tāpat esmu bijis aprunāties ar Vidzemes koncertzāles vadību, arī tur man ir dota iespēja likt lietā savas zināšanas un aizraušanos teātra jomā. Tāpat top projekts kopā ar Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, ir padomā strādāt ar šiem jauniešiem vairākus mēnešus. Tā kā ieceres ir, tomēr trūkst stabila un atmaksāta darba,” norāda Alberto. Viņš arī bilst, ka pagaidām Latvijā jūtas labi, lai gan viņam neesot skaidrs sapnis par māju Cēsīs, suni pagalmā un tā tālāk.
“Esmu dzīvojis vairākus gadus Francijā, tad Vācijā un tagad Latvijā. Jūtos kā Eiropas pilsonis, nevis kādas vienas valsts piederīgais. Arī Kristīne ir pieradusi ceļot un iepazinusi vairākas valstis. Grūti pateikt, kura valsts nākotnē būs mūsu īstā apmešanās vieta. Bet pagaidām esam šeit, ar Cēsīm, Latviju saistās mūsu tuvākie plāni,” norāda Alberto.
Kristīne atzīst, ka ir laimīga, viņa dzīvojusi vairākās valstīs, bet Latvija visnotaļ var konkurēt ar katru no tām.
“Mums ir jābūt lepniem par dabu un to plašumu, kurā varam dzīvot. Latvijā vēl joprojām ir meži. Mums ir brīva, neskarta jūras kāpu zona. Tās ir milzīgas vērtības, kuras citviet Eiropā jau vairs nav. Protams, esmu cēsniece un esmu lepna par savu pilsētu, lai gan redzu, ka pilsēta kļuvusi tukšāka. Priecājos, ka Cēsu novada pašvaldība aicina mājās latviešus,” domās dalās Kristīne. Viņa atklāj, ka rudenī Cēsīs realizēja savu ideju par lietoto mantu tirdziņu, kāds ir ierasts daudzviet Eiropā. Arī šajā pavasarī šāds tirdziņš tiks organizēts.
“Tāpat ir ideja par mobilo grāmatu ratu izveidi, par kuru saņēmām veicināšanas balvu “Magnus” organizētajā konkursā “Cēsis var!”. Ideja ir izveidot grāmatu ratus, kuri vasarā tiktu pārvietoti no kādas ezera pludmales uz pilsētas centru, no dzelzceļa stacijas uz kādu parku. Man ļoti patīk grāmatas un grāmatu smarža. Man patīk lasīt, sevi pieķeru pie domas, ka, esot kaut kur prom, man pietrūkst grāmatu. Šie grāmatu rati tiks piedāvāti cēsniekiem, bet pieļauju, ka ar tiem ceļosim arī tālāk par pilsētas robežām,” atklāj Kristīne, sakot, ka ideju par mobilajiem grāmatu ratiem sauc par oāzi darba dienas vidū.
Jaunā ģimene katrā gadījumā ir apņēmības pilna un teic, ka ar lielu prieku ķersies klāt pie jauno ideju realizēšanas vai iesākto turpināšanas. Abi novērtē to, ko Latvija, Cēsis dod, un teic, ka pagaidām šeit jūtas labi.
“Tā sanācis, ka jaunieši ceļo, studē, strādā visā plašajā Eiropā. Pamazām izzūd mājas sindroms, jo saprotam, ka robežas sen vairs nav šķērslis. Bet nedomāju, ka tas ir slikti, arī daudzi itāļi izceļo no savas valsts. Protams, Latvija ir maza valsts, bet nedomāju, ka tā no Eiropas kartes pazudīs,” teic Alberto, uzsverot, ka latviešiem jālepojas ar savu valsti un jānovērtē viss tas, kas mums ir.
“Domāju, arī darbu Latvijā var atrast. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks pats vēlas kaut ko darīt,” saka Alberto, kam piekrīt arī Kristīne. Liene Lote Grizāne
Komentāri