Cēsniece Marta Karele ir apliecinājums, cik svarīgi ir nenobīties mainīt dzīves kursu pat tad, kad šķiet, viss notiek pareizi, bet jēgpilna gandarījuma pietrūkst.
Koša un stilīga blondīne ir tēls, kas vienlīdz labi piestāvētu nelielai mākslas galerijai vai kultūras centram, taču 24 gadus jaunā Marta Karele ir audzinātāja Jāņmuižas pirmsskolas izglītības iestādē. Darba ikdienā risina pasaulīgas sarunas ar trīs līdz četrus gadus vecām radošām personībām. Uzzinot, ka tikai nedaudz vairāk kā pirms gada viņa ieguvusi profesionālo kvalifikāciju Latvijas Kultūras koledžā un veiksmīgi iemēģinājusi roku publiskā tēla un reklāmas projektos, vienā no karstākajām maija dienām Cēsu Rožu laukumā aicinu Martu uz sarunu par to, kas jaunai sievietei liek perspektīvu karjeru sabiedrisko attiecību jomā nomainīt pret attiecībām smilšu kastē.
Marta dzimusi Cēsīs, te beigusi vidusskolu. Tālāk – varbūt ne izsapņots, bet visai saprotams šķitis – ceļš uz Rīgu reklāmas un sabiedrisko attiecību studijām koledžā. “Tur valdīja ārkārtīgi radoša atmosfēra, vienmēr kāds gaitenī dejoja vai spēlēja klavieres,” siltās atmiņās par pirmo augstākās izglītības pieredzi dalās jauniete. Aptuveni pusgadu pirms pēdējā mācību gada beigām studentei bija jāizvēlas prakses vieta. Viņa sāka strādāt Digitālā satura mārketinga aģentūrā, kur darbu turpināja vēl neilgi pēc diploma iegūšanas, draudzīgās atmosfēras un vērienīga projekta iedvesmota. Tomēr visai drīz Marta pieķērusi sevi, ka nav gatava ar pilnu atdevi nodoties kārtējiem projektiem reklāmas vai sabiedriskā tēla veidošanā, kaut arī nupat iegūta izglītība, saņemta kolēģu atzinība un šķitusi nodrošināta nākotne. Vēl līdz galam nenojaušot, kā atrisināsies cita dzīves ceļa meklējumi, pēc nostrādāta gada jauniete sirsnīgi atvadījusies no vēlīgā kolektīva ar vārdiem, ka meklēs veidu, kā savā ikdienas darbā varētu nepārprotami kādam palīdzēt. “Man ir vajadzīga atgriezeniskā saite, kad redzu, jūtu un dzirdu, ka tas, ko daru, kādam noder un palīdz,” analizējot savas emocijas, secina pašreizējā bērnudārza audzinātāja. Līdzko tas sajusts, tikpat pašsaprotams kā ceļš pēc vidusskolas uz Rīgu tagad šķitis virziens atpakaļ.
Tā teju jau nākamajā dienā jauniete atgriezās dzimtajās Cēsīs un atklāja ģimenei savu nākotnes plānu – kļūt par logopēdi. “Vecāki, protams, bija uztraukušies, vai neesmu bijusi pārāk impulsīva un kā es sevi nodrošināšu,” atceras Marta, kura vecākus mierinājusi, ka viss jau pārdomāts un darbs arī būs, kaut tik lielas pārliecības vēl pašai nebija. Galu galā vecāki atzinīgi novērtējuši izvēlēto logopēda profesiju un atbalsta meitu par visiem 100%. Tā kā pedagoga un logopēda kvalifikāciju reizē iespējams apgūt vien Liepājā, bet tas nozīmētu atkal došanos prom no dzimtās puses, jauniete atrada savu risinājumu – vispirms iegūt pedagoga kvalifikāciju Cēsīs, Latvijas Universitātes Cēsu filiālē, bet pēc tam to papildināt ar logopēdam nepieciešamajām zināšanām un prasmēm. Kopumā šis plāns prasīs gandrīz septiņus gadus, bet tas Martu nebiedē. Pēc pirmā mācību gada universitātē viņa šķiet tikai vēl vairāk iedvesmota.
Lai ne tikai nodrošinātu sev iztiku, bet arī iegūtu spēcīgu praktisko bāzi jaunajām mācībām, apņēmīgā jauniete meklēja darbu kādā izglītības iestādē. “Jāatzīst, man arī bija svarīgi, lai šos gadus es varētu mācīties ne tikai no citiem pedagogiem, bet būt tuvumā arī kādam pieredzējušam logopēdam, lai jebkurā brīdī varētu ko man noderīgu pajautāt,” skaidro pašreizējā pedagoģijas studente.
Vēl precīza plāna par tālu nākotni gan nav, tomēr cēsniece atklāj sapni arī par savu logopēda praksi, kur strādātu ne tikai ar bērniem, bet ar jebkura vecuma pacientiem, kam nepieciešama palīdzība pēc traumām, slimībām vai citiem sarežģījumiem. Iespējams, logopēdija Martu saistījusi, jo kaut kādā mērā pašai vai kādam no ģimenes ir pieredze speciālajā aprūpē, kaut citās jomās. Pirmo reizi doma par logopēdiju gan ienākusi prātā jau pēc vidusskolas, taču tobrīd kavējis pašas priekšstats par šo darbu, domājot, ka iecerētā profesija prasa noslēgtību, ka darbs ir individuāls, ne komandā.
Kaut arī reizēm vēl piezogoties šaubas par savu īsto vietu, tomēr Marta atzīst, ka no sirds izbauda gan atgriešanos mācību solā, gan iepriekš neiepazīto atklājumu un pārsteigumu prieku kopā ar dauzonīgajiem trīsgadniekiem.
Komentāri