Pašvaldības aģentūra „Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs” februārī aicināja pieteikties jauniešus gidu kursiem, kas kļuvuši par tradīciju. Šonedēļ “Druvas” redakcijā viesojās četras cēsnieces – Dārta Andersone, Sigita Skujiņa, Terēze Elpere un Arta Rozentāle, kuras, pateicoties šiem kursiem iepriekšējos gados, ieguvušas gidu diplomu un vada ekskursijas. -Kas jūs mudināja doties uz gidu kursiem? Dārta: – Mēs ar Artu esam jauno gidu vecā paaudze, jo gidu kursos gājām pirms trim gadiem, visu šo laiku esam arī vadījušas ekskursijas. Šogad beidzam 12. klasi, dosimies studēt uz Rīgu, kas nozīmē, ka uz vietas vairs tik bieži nebūsim sastopamas. Tādēļ šie gidu kursi tiek veidoti katru gadu, lai piesaistītu arvien citus jauniešus. Taču, ja stāstu par sevi, mans tētis ir muzejnieks un pati esmu muzeja bērns kopš mazotnes. Kad pienāca vecums, lai dotos uz gidu kursiem, daudz nedomājot, to darīju. Patika vienmēr tā doma par skaistajiem tērpiem, kuri jāvelk mugurā, vadot ekskursijas pils dārzā. Sigita: – Pirms manis māsa bija izgājusi šos kursus un darbojās muzejā. Mani tas saistīja, arī es vēlējos būt tuvāk muzejam un ekskursijām. Terēze: – Uz Cēsīm pie manis ciemos bija braukuši daudz draugu, vienmēr viņiem bija kaut kas jāpastāsta. Tad vienā brīdī sapratu, ka par savu pilsētu, pilsdrupām un vēsturi vēlos pastāstīt kaut ko vairāk. Atminos, kad pirmo reizi uzvilku viduslaiku tērpu, pārņēma cita sajūta. It kā būtu nokļuvusi citā gadsimtā un pils, tās notikumi atdzīvotos. Jā, šī ir mana pilsēta, manas Cēsis, turklāt šobrīd par tām zinu pietiekami daudz. b>Arta: – Man draugi, kuri jau paši vadīja ekskursijas, ieteica apmeklēt gidu kursus. -Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai varētu strādāt par gidu? Sigita:– Cilvēkam jābūt atvērtam izaicinājumiem, jebkam… Jābūt gatavam ekskursiju vadīt ļoti dažādai publikai, sākot no bērniem, beidzot ar tūristiem no dažādām pasaules valstīm. Terēze: </b>- Gidam jābūt tādam, kurš nemitīgi vēlas apgūt ko jaunu. Arta: – Jābūt pozitīvam un komunikablam cilvēkam. Gida darbs ir cieši saistīts ar cilvēkiem, jājūt publika. Gidam jābūt patriotam. Jāmīl sava pilsēta un darbs. Dārta: -Es neteiktu, ka esmu patriote, bet Cēsis es ļoti mīlu. Tā ir mana pilsēta. Terēze: -Un šajā mīlestībā gribas dalīties ar citiem. Dārta: -Runājot par gidu kursiem, jāsaka- tie ļoti noder. Vakar rakstīju publisko runu un internetā izlasīju, ka pirmais, no kā visvairāk baidās cilvēki, ir publiskā uzstāšanās, kam seko bailes no nāves un vēl daudz kas cits. Šajos gidu kursos tik daudz iegūstam – gan zināšanas par vēsturi, gan psiholoģiju, gan apgūstam darbu ar cilvēkiem. Un iemācāmies uzstāties publikas priekšā. -Vai gida darbs ir grūts? Vai ar to vēlaties saistīt savu nākotni? Dārta: – Vispirms jau jāsaka, ka tas ir interesants, taču noteikti ir arī jautājumi, ar kuriem gidam jārēķinās. Jaunieši nereti atminas bērnības laiku ekskursijas kādos muzejos, kur dažādus gada skaitļus stāstīja kundzītes gados. Šobrīd pašai izjūtot šo profesiju, jāteic – ekskursanti patiešām ir dažādi. Daži stāv līdzās, uzmanīgi klausās, uzdod jautājumus un ir ieinteresēti. Citi staigā apkārt, fotografē, informācija viņiem īpaši pat nav nepieciešama. Pati noteikti studēšu tālāk kaut ko saistītu ar tūrismu, un iegūtais Cēsīs, vadot ekskursijas, man noteikti noderēs. Arta: – Šogad beigšu 12. klasi, esmu nolēmusi studēt humanitārās zinātnes, bet gida darbs man vienmēr paliks kā rezerve. To var darīt vienmēr. Sigita: – Arī es šogad beigšu vidusskolu, zinu tikai to, ka ar tūrismu dzīvi gluži nesaistīšu, bet kā vaļasprieks tas man paliks vienmēr. Ir bijis interesanti Cēsis iepazīt no šīs otras puses. Nevis tā, ka tu esi klausītājs, bet pats stāsti un zini. Ja esi sajutis to romantiku, no tā šķirties grūti. Terēze: – Es mācos 11. klasē, un vēl pāris gadu strādāšu par gidi Cēsu muzejā. -Mīļākā vieta Cēsīs? Sigita: -Baznīcas tornis, kad tajā neviena nav. No tā paveras skaists skats uz pilsētu. Romantiska un harmonizēta noskaņa. Dārta: – Maija parks. Vasarā var apsēsties uz soliņa un vienkārši lasīt grāmatu. Terēze: -Cēsīs ir daudz jauku vietu. Ja ir labs laiks, tad jebkura vieta ir skaista. Arta: -Man pilsēta ir vismīļākā rudenī, kad parki pilni krāsainām lapām. -Kādu redzat savas pilsētas nākotni? Terēze: -Diezgan grūti paredzēt, kāda būs pilsēta, bet biedējošāks kļūst fakts, ka arvien mazāk jauniešu pēc mācībām atgriežas Cēsīs. Turklāt ļoti daudz jauniešu aizbrauc. Dārta: -Cēsis noteikti ir tūrisma pilsēta, ar to kā mazpilsēta esam bagāta. Viduslaiku pilsdrupas ir pilsētas simbols. Domāju, ka tūrisma jomu mums vajadzētu attīstīt, bet jāsāk kaut ar mazām lietām. Mēs te runājam par jauniešiem, bet pilsētā nav pat mūsdienīga jauniešu hosteļa, kur lēti varētu pārnakšņot. Mēs varētu aicināt citu pilsētu vai pat valstu jauniešus braukt atpūsties pie mums. Ir daudz, ko varētu darīt. Runājot par sevi, tas būtu skaisti, ja es varētu aizbraukt, izmācīties un atgriezties dzimtajā pilsētā. Taču viena lieta ir sapņot, otra, pavisam reāli, ko šeit darīt? Pilsēta ir tukša, nav iespēju attīstīties. – No gidu prakses nāk prātā kāds kuriozs? Terēze: -Bija turku grupa, kuri ekskursijas laikā uz mani skatījās tikai caur video kameru objektīviem. Jutos diezgan jocīgi un arī skats bija smieklīgs. Bija vēl gadījums, kad man ārzemju tūristu grupa ekskursijas sākumā teica, lai es neiedziļinos sīkumos. Nu, labi. Sāku stāstīt, kad dibinātas Cēsis, kad celta pils, bet viens no ekskursantiem saka- es taču teicu, lai neiedziļinies sīkumos. Tas arī man bija tāds interesants gadījums. Liene Lote Grizāne
Komentāri