Cēsīs jauniešiem nepilnu gadu bija iespēja sevi pilnveidot Jauno literātu klubā. Šajās tikšanās reizēs topošie literāti pieredzējušu Latvijas dzejdaru vadībā mācījās rakstīt dzeju, runāja par aktuālo literatūrā.
Cēsniece Monta Cielava (22 gadi) bija viena no jauno literātu nodarbību dalībniecēm, meitene neslēpj, ka dzejošana ir viņas kaislība no mazām dienām. Viņa cer, ka kļūs par atzītu dzejnieci un izdos savu dzejoļu krājumus. Tiesa gan, Monta teic, ka līdz tam vēl ejams tāls ceļš.
Stāstot par jauno literātu sanākšanas reizēm, Monta skaidro, ka iespēja rīkot Cēsīs dzejas meistarklases, aicināt atzītus dzejniekus bija, pateicoties iespējai piesaistīt līdzekļus projektā. Pagājušajā nedēļā projekts beidzās, tas noslēdzās ar izdevumu “213 metri”, kurā publicēti katra topošā literāta, Jauno literātu kluba dalībnieku labākā dzeja.
“Vispilnvērtīgākās bija tās tikšanās reizes, kad pie mums viesojās Latvijā zināmi dzejnieki – Aivars Eipurs, Amanda Aizpuriete, Jana Egle un citi, kas katru reizi iepazīstināja ne tikai ar savu dzeju, bet klausījās mūsu darbos un deva būtiskas norādes,” stāsta Monta un teic, ka šis projekta laiks viņu īpaši tuvinājis dzejai, sevis izzināšanai un mērķim arī nākotnē rakstīt dzeju, pilnveidojot to.
“Pirmo pantiņu, kas gan toreiz man likās vesels dzejolis, uzrakstīju sešu gadu vecumā. Man patika piedalīties dažādos talantu konkursos ar saviem pantiņiem, tajos varēju aprakstīt visu, ko redzēju sev apkārt,” smejot saka Monta, pastāstot, ka pirms diviem gadiem nākusi atklāsme, ka vēlas pilnveidoties dzejas rakstīšanā. Pēdējais gads, pateicoties jauno literātu meistarklasēm, bijis ļoti aktīvs.
“Varbūt tā liekas – kas tad tur ko neuzrakstīt dzejoli. Bet tā tas noteikti nav. Dzejai jābūt smalkai un dziļai. Tai jābūt īpašai. Dzeja nedrīkst būt pliekana. Uzskatu, ka labu dzejoli nevar uzrakstīt ne stundas un pat ne dienas laikā. Katrs dzejolis ir jāslīpē teju vai kā briljants. Kā es saku- uzrakstītais jānoliek malā, tam jāpastāv un tad pēc kāda laika tam atkal jāķeras klāt. Katram dzejniekam savā meistarībā jāaug, izkopjot valodu, izteiksmes līdzekļus un daudz ko citu,” domās dalās jaunā dzejniece.
Vaicāta, vai Latvijā ir viegli sevi pierādīt literatūrā, Monta teic – kāpēc ne.
“Bet laikam viena lieta gan jāsaprot, ka tapt par dzejnieku nav tas pats, kas vēlme izmācīties un kļūt, piemēram, par grāmatvedi. Dzejas rakstīšana ir dzīvesveids. Tas ir nemitīgi ejams ceļš, un nekad nevari zināt, kad uzrakstīsi īsto, labāko un ko tādu, kas uzrunās lielu daļu sabiedrības. Vienmēr esmu domājusi, ka reiz tiks izdots manas dzejas krājums, taču saprotu, ka tas nenotiks drīz. Droši vien jāuzraksta pietiekami daudz, jānoslēdzas kādam dzīves posmam, tad padarīto var apkopot grāmatā. Es noteikti esmu vēl pašā ceļa sākumā, man tikai jāsāk strādāt un rakstīt,” viedokli pauž Monta.
Meitene atklāj, ka jau nākamā gada sākumā nolēmusi doties uz Norvēģiju. Tur kādu laiku padzīvos, centīsies gūt jaunas emocijas un sevi bagātināt.
“Strādājot jebkurā radošā profesijā, ik pa laikam sevi ir jāpiepilda. Citādi cilvēks izdeg. Lai nemitīgi kaut ko dotu no sevis, ir kaut kas jāuzņem sevī. Es pašreiz sevī jūtu tādu kā tukšumu, tādēļ esmu nolēmusi kaut ko pamainīt. Jūtu, ka man vajag emocionāli uzlādēties, tieši tādēļ kaut kas dzīvē jāmaina,” saka jaunā dzejniece, uzsverot, ka noteikti ir Latvijas patriote, taču tic, ka tāda var būt, dzīvojot jebkur uz apaļās zemeslodes. Liene Lote Grizāne
Komentāri