Cēsniece Evita Strazdiņa ir darba un pat savas dzīves meklējumos. Meitene pagaidām pieredzi gūst, strādājot brīvprātīgo darbu. Viņa vada nodarbības bērniem un norāda, ka no tā daudz mācījusies. Evita gandrīz pusgadu bijusi brīvprātīgās darbā Turcijā, kur nācies strādāt ar bērniem. Viņa šajos mēnešos iepazinusi turku mentalitāti un kultūru, kas licis pabrīnīties un padomāt par atšķirībām starp latviešiem un turkiem.
“Nenoliedzami, esam ļoti dažādi. Mentalitāte, paražas, turklāt tur ir liela reliģijas klātesamība. Esot Turcijā, par daudz ko brīnījos. Vietējie man mācīja, kā pareizi jāuzvedas sabiedrībā vai dodoties uz mošeju. Redzēju, ka cieņu viņi izrāda, noskūpstot roku. Īpaši tāda attieksme ir pret gados vecākiem un pieredzē bagātākiem cilvēkiem. Sievietēm jāstaigā galvassegās. Ejot uz mošeju, iepriekš jānomazgā kājas, rokas un seja. Tā pieņemts,” teic Evita, bet neslēpj, ka Turcijā īsti iedzīvoties nespēja un ar prieku atgriezās Latvijā.
Evita stāsta, ka pēc vidusskolas beigšanas bija nolēmusi mācīties par mājturības skolotāju, tomēr pēc divu gadu studijām augstskolu pameta un patlaban ir savas nākotnes meklējumos.
“Man vienmēr paticis darbs ar bērniem un jauniešiem. Domāju, kādēļ gan nekļūt par skolotāju, taču pēc kāda laika sapratu, ka šo darbu nedarīšu. Studijas pameta arī vairāki citi kursabiedri. Daļa tās pabeidza, bet strādā, piemēram, veikalā par pārdevējiem. Ja godīgi, pēc vidusskolas beigšanas ir ļoti grūti saprast, ko turpmāk gribēsi darīt. Apjausma, kas patīk un ko nākotnē vēlēsies, nāk krietni vēlāk. Tādēļ droši vien laimīgi tie jaunieši, kuriem labu piemēru un padomu dod skolotāji vai vecāki. Man, piemēram, skolā ļoti nepatika vēsture, jo skolotāja šķita garlaicīga. Tagad domāju, ka ļoti patīk vēsture un labprāt pat studētu šajā jomā,” domās dalās Evita. Viņa vidusskolu beigušajiem iesaka iesaistīties kādā jauniešu organizācijā un doties apmaiņas programmā uz ārzemēm. Tas ļauj paplašināt redzesloku, apgūt vai pilnveidot svešvalodu zināšanas un aizdomāties, kas tad dzīvē īsti pašu interesē.
“Ir jau ļoti grūti dzīvē nostāties uz savām kājām. Jauniešiem problēma ir gan izglītības iegūšana, gan nopietna darba atrašana, jo negribas jau visu mūžu strādāt veikalā vai nodarboties ar brīvprātīgo darbu,” smaidot saka Evita, bilstot, ka līdzīgi jūtas citu zemju jaunieši.
“Patlaban strādāju kopā ar meitenēm no Rumānijas un Itālijas. Arī viņas atzīst, ka nav viegli sasniegt to, ko kārojas. Arī viņas iepazīst pasauli, dodas apmaiņas programmās, gūst pieredzi, strādājot citās valstīs. Katram dzīvē ir sapnis un mērķi, kurus sasniegt nav viegli, taču arī ne neiespējami,” prāto cēsniece un aicina jauniešus aktīvāk izmantot dažādas programmas, kuras dod iespēju braukt uz citām valstīm un gūt arī darba pieredzi. Viņa gan norāda, ka daudzi jaunieši mūsdienās īsti nesaprot brīvprātīgā darba jēgu, jo strādājot vēlas nopelnīt naudu.
“Tāpat droši vien ir jaunieši, kuri nav informēti par brīvprātīgo darbu un iespējām, kā tajā iesaistīties. Taču es saviem draugiem par to stāstu, skaidroju, kas ir tas labais šajā darbā,” saka jauniete.
Runājot par Cēsīm, meitene teic, ka šī ir laba vieta dzīvošanai, bet ne karjeras iespējām. Tas tādēļ, ka nav daudz darbavietu, kurās strādāt un plānot karjeras izaugsmi.
“Taču tas tā ir noteikti daudzās mazajās Latvijas pilsētiņās, nemaz nerunājot par laukiem, kur jauniešiem gandrīz nemaz nav darba iespēju. Tas arī pašiem liek aktīvāk meklēt iespējas un dzīvi iekārtot tālāk no dzimtās vietas,” teic Evita. Liene Lote Grizāne
Komentāri