Šomēnes jaunieši diskutēja par problēmu – depresiju un nomācošām domām. Viedokli pauda cēsnieki Mārtiņš Zīriņš, Anete Darģe un Evita Zagorska. -Kas ir pusaudžu un jauniešu depresija? Mārtiņš: -Tā ir ļoti slikta pašsajūta, kad dzīve krāsojas tumšos toņos. Lai kas arī notiktu, šķiet, viss notiek pret mani. Tās nav patīkamas sajūtas. Turklāt šādās reizēs nav vēlēšanās nevienu uzklausīt. Jāteic, ka arī pats reizumis šādu stāvokli esmu izdzīvojis. Anete: -Tā ir tāda lūzuma robeža, ko reizēm nākas pārdzīvot, un iemesli var būt dažādi. Taču pati neesmu tādu stāvokli izjutusi. -Vai ievērojat, ka vienaudžiem šāds nomācošs garastāvoklis ir gana bieža parādība? Evita:- Domāju, daudzi jaunieši tā jūtas, taču iemesli var būt dažādi. Varbūt viņi klases kolektīvā jūtas atstumti, varbūt neveicas skolā vai mājās. Varbūt sašķobījušās attiecības ar draugiem vai mīļoto cilvēku. Tad šādas emocijas pārņem. Anete: -Man bail runāt par jauniešu depresiju. Tas liekas tik nopietni. Drīzāk jāsaka, ka bieži tās ir nomācošas domas, slikts vai mainīgs garastāvoklis. Piekrītu, ka jaunieši jūtas slikti, ja ir neizprasti, neuzklausīti, nemīlēti vai tiek emocionāli aizskarti. Mārtiņš:- Domāju, ka pie sliktas pašsajūtas var novest arī neveiksmes mācībās – ja no jaunieša tiek prasīti augsti rezultāti, bet skolas mācības īsti nesekmējas. Daudziem pozitīvs vērtējums mācībās ir svarīgs. Anete: -Iemesls tam varētu būt arī tas, ka jaunietis jūtas vientuļš, nav ar ko padalīties pārdomās un piedzīvojumos.
-Vai esat saskārušies ar situāciju, kad draugs, paziņa vai klasesbiedrs cieš no slikta garastāvokļa? Mārtiņš: – Zinu meiteni, kurai regulāri uznāca depresīvs noskaņojums, bet, paldies Dievam, viņa pati veiksmīgi tika no tā laukā, jo pēc dabas ir diezgan dzīvespriecīgs cilvēks. Taču bija brīži, kad viņa burtiski norobežojās no apkārtējiem, nerunāja ne ar vienu un tikai klausījās mūziku austiņās.
Es vienmēr esmu centies palīdzēt citiem, ja redzu, ka ir slikti. Pieļauju, ka dažkārt pat krītu uz nerviem, bet, manuprāt, svarīgi nepalikt vienaldzīgam pret otra likstām un ķibelēm. Jo pusaudžu un jauniešu vecums ir tāds jocīgs. Patiesi liekas, ka neesi nevienam vajadzīgs, ka neviens nesaprot…nu kaut kā tā. Evita: -Man arī laikam jāsaka, ka pazīstu daudzus depresīvus jauniešus. Iemesls bijusi nelaimīga mīlestība vai problēmas ģimenē un skolā. Vienmēr esmu centusies uzklausīt un palīdzēt ar padomu. Tiešām šādās reizēs pat vismazākajos sīkumos tiek saskatīts tikai sliktais. Anete: -Atceros gadījumu, kad kāds puisis ieslīga teju vai depresijā, kad uzzināja, ka viņa 18 gadus vecā draudzene palikusi stāvoklī. Pirmajā mirklī bija izmisums, bet tagad pāris ir laimīgi kopā.
-Vai skolā ir pieejams psihologs? Vai paši ietu pie psihologa izrunāties? Anete: -Psihologs bija, vai tagad ir, nezinu. Nekad neesmu pie šī speciālista gājusi. Diemžēl psihologs nebūs pirmais cilvēks, pie kura skolēni ies meklēt palīdzību. Evita: -Izveidojies tāds nelāgs stereotips. Vismaz skolā jaunieši, manuprāt, kautrējas iet pie psihologa un atklāt savu sāpi. Tas laikam ir pēdējais un galējais variants, pie psihologa jaunieti varētu aizsūtīt vecāki vai skolotājs. -Kā tad jaunieši cenšas sakārtot savu emocionālo pasauli? Evita: -Vispirms mēģina tikt galā paša spēkiem, tad vēršas pie draugiem, vecākiem vai skolotājiem. Mārtiņš: -Citi izvēlas kādu aizraušanos, kur visu slikto izliek – mūziku, mākslu vai vēl ko citu. Taču vēlos papildināt meiteņu teikto, ka pie jauniešu depresijas bieži patiešām vainojama nelaimīga pirmā mīlestība. Pirms vairākiem gadiem Cēsīs pašnāvību izdarīja puisis un meitene, pāris, viņi noleca no torņa. Runāja, ka vecāki nav ļāvuši būt kopā. Tas bija traģisks notikums. Ar to vēlos pateikt, ka problēmas un likstas ikdienas dzīvē nav tikai pieaugušajiem vien. Bērniem, pusaudžiem un jauniešiem – katram savas. -Vai piekrītat viedoklim, ka depresija biežāk piemeklē meitenes, puišus retāk? Mārtiņš: -Varētu teikt, ka meitenes ir emocionālākas, tomēr viņas biežāk izrunājas ar draudzenēm, puiši ar draugiem ne, domāju, viņi visu patur sevī. Nav jau pierasts, ka puiši savā starpā apspriestu savu emocionālo pasauli. Runā par sportu un kaut ko citu. Evita: -Laikam jau jāpiekrīt Mārtiņam. Meitenes izraudas, izrunājas un tā atbrīvojas no daudziem pārdzīvojumiem. -Vai vecāki spēj šādos depresīvos brīžos palīdzēt saviem bērniem? Mārtiņš: -Tas atkarīgs no bērnu un vecāku attiecībām. Ir vecāki, kuri tik pārņemti ar darbiem, ka īsti nemaz neredz, kā bērns – jaunietis – jūtas. Vecāki noguruši pārnāk mājās un vēlas tikai mieru. Taču situācijas ir dažādas.
Evita:- Arī manu paziņu vidū daudziem ar vecākiem nav tuvu attiecību vai vecāki ir šķīrušies. Drīzāk jau tās likstas tiek uzticētas draugiem. Liene Lote Grizāne
Komentāri