Cēsnieces Ingas Gavrilovas darba dienas ir piepildītas ar interesantiem un raibiem notikumiem. Jau piecus gadus viņa strādā par pirmsskolas skolotāju. Pati teic, ka šis laiks ir aizlidojis vēja spārniem. “Man nekad nav bijušas šaubas, ka es būšu skolotāja, nekad nav bijusi interese par citām specialitātēm. Par to jāsaka paldies gan mammai, kura strādāja skolā, gan manām jaukajām audzinātājām un skolotājām, jo viņas ir tās, kuras radīja pirmos iespaidus par skolotāja profesiju un tās nozīmi,” stāsta Inga. Tomēr viņa norāda, ka gala lēmums un vīzija radās vidusskolas pēdējās klasēs, kad vajadzēja izlemt, ar ko turpmāk saistīt dzīvi. “Zināju , ka doties mācīties uz Rīgu negribu, tāpēc nolēmu studēt tepat Cēsīs. Iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Cēsu filiāle, izvēloties programmu “Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs ”,” pastāsta cēsniece.
Pirmsskolas skolotāja ikdiena sākas agri – septiņos no rīta, kad viens pēc otra bērnudārzā ierodas audzēkņi. Tieši agro celšanos no rītiem Inga nosauc par grūtāko darba daļu. „Man patīk pamosties bez modinātāja, taču darbadienās tas nav iespējams,” smejoties teic Inga. Bērnudārzā, gluži tāpat kā skolā, katru dienu mainās stundu saraksts, tāpēc neviena diena nav vienāda. “Rīta cēlienā līdz brokastīm notiek bērnu sagaidīšana, dažādu rotaļu un spēļu laiks, kad kopā pārrunājam kādus aktuālus jautājumus, kā arī veltām laiku ķermeņa pamodināšanai, lai tas būtu gatavs spraigajai dienai. Pēc brokastīm bērniem sākas nodarbību cēliens, kuras jau iepriekš esmu izplānojusi un noorganizējusi, proti, sagatavojusi rotaļnodarbību atbilstoši bērnu vecumam, spējām, interesēm un prasmēm, kuru laikā bērni apgūst ko jaunu vai nostiprina jau zināmo. Tālāk seko izzinošas pastaigas svaigā gaisā vai arī rotaļas grupu laukumiņos, kam seko pusdienas un diendusa. Lai bērniņi aizmigtu, dziedu miega dziesmiņas,” par ikdienu stāsta Inga. Kamēr audzēkņi guļ, pirmsskolas skolotāja plāno rotaļnodarbības nākamajai nedēļai, izvirza vēlamos mērķus un sagatavo uzdevumus to sasniegšanai. “Vakara cēlienā pēc launaga ir laiks individuālajiem darbiņiem, didaktiskajām rotaļām, dejām un dziesmām, kuru laikā pa vienam pēc saviem bērniņiem ierodas vecāki. Vecākiem izstāstu, kā pagāja diena, informēju par aktualitātēm un citiem notikumiem,” atklāj I. Gavrilova.
Pirmsskolas skolotāja darbā pats grūtākais esot individuālās pieejas atrašana katram bērnam. “Katrs bērns ir personība, un viņu pieeja uzņemt informāciju un darboties mēdz atšķirties atkarībā no temperamenta, vecuma posma un personīgajām īpašībām. Kādam ir vēlme no rītiem samīļoties un ierausties klēpī, citam ir vēlme būt nedaudz atturīgam un komunikāciju sākt vēlāk. Tomēr, kad šī pieeja ir atrasta, tad kļūst daudz vieglāk. Tieši tāpēc svarīgi, ka skolotājs spēj iejusties bērna ādā, lai izprastu viņu domas vai rīcību,” teic Inga.
Jautāta, kāds ir vislielākais lepnums vai sasniegums, strādājot par skolotāju, viņa atbild, ka tā ir iespēja redzēt katra bērna individuālo izaugsmi un izdošanos, prieku un gandarījumu par paveikto. “Ikdienā to nevar redzēt, taču, paejot ilgākam laika posmam, to var ieraudzīt, kas rada neizmērojamu prieku. It sevišķi tad, kad izlaiduma dienā redzi, cik lieli, skaisti un prātīgi izauguši. Protams, liels gandarījums un lepnums par savu profesiju un iestādi, kurā strādāju, ir arī citos svētkos, piemēram, 11. un 18. novembrī, kad visapkārt virmo patriotiskas noskaņas, kas atspoguļojas arī bērnu darbiņos, dziesmās un dejās,” tā cēsniece un pirmsskolas skolotāja Inga Gavrilova.
Komentāri