Baiba Āboliņa (31gads) Cēsīs popularizē vietējā mēroga brīvprātīgo darbu, kas daudzviet ārzemēs ir ļoti pašsaprotama lieta turklāt ar senām tradīcijām. Baiba ir cēsniece. Studiju laikā, dzīvojot Rīgā, veikusi brīvprātīgās darbu dienas centrā ielu bērniem, bijusi arī kā brīvprātīgā Lielbritānijā, kas gan ir nedaudz cits stāsts. “Pēc studijām Rīgā atgriezos Cēsīs. Piecus gadus nostrādāju par sociālo pedagogu Cēsu Vakara vidusskolā un pēc tam aizgāju strādāt uz Cēsu Pieaugušo izglītības centru, lai neformālās izglītības programmā darbotos ar jauniešiem. Uzskatu, ka ir nozīmīga izglītība, ko jaunieši iegūst skolā, taču tikpat nozīmīgas ir dzīves un sociālās prasmes, ko viņi apgūst ārpus skolas. Ir svarīgi mācēt pastāvēt par sevi, sadarboties, uzņemties atbildību un pacīnīties par sevi. Redzu, kā jaunieši mainās, iesaistoties projektos. Mainās viņu vērtību sistēmu skala, attieksme pret sevi un citiem. Vienai daļai tas palīdz saprast, ko viņi dzīvē vēlās sasniegt, jo sabiedrībā netrūkst jauniešu, kuriem vispār pazudis dzīve mērķis, viņi neredz savu vietu dzīvē. Līdz ar to aktīvā līdzdalība, kas ir neformālajā izglītībā, liek saprast, ka esi atbildīgs par savu dzīvi. Tas ir būtiski,” domās dalās Baiba. Viņa stāsta, ka patlaban ar kolēģiem strādā pie projekta, lai Cēsīs aktualizētu vietējā mēroga brīvprātīgo darbu, kas būtu iespēja jauniešiem ne tikai iemācīties palīdzēt citiem, bet lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku un iegūt pieredzi darbā. “2000. gada sākumā brīvprātīgo darbs bija populārs Rīgā. Toreiz vēl bija tāds lozungs- “Palīdzot citiem, tu palīdzi sev!” Manuprāt, brīvprātīgā darbā ļoti svarīgs ir aktīvās līdzdalības veids, ar ko jaunietis var mainīt un ietekmēt kaut ko vietējā sabiedrībā. Šis darbs nozīmē ne tikai palīdzēt citiem. Tas dod nozīmīgas prasmes un maina cilvēka redzējumu. Jaunietis kļūst piederīgāks savai dzīvesvietai. Ja runā par jauniešu bezdarbu, brīvprātīgā darbs noteikti palielina jauniešu spēju konkurēt darba tirgū, jo viņš strādājot iegūst prasmes, zināšanas un pieredzi,” saka Baiba un atceras savu brīvprātīgās darbu dienas centrā ielu bērniem, kas atrodas Rīgā.
“Tolaik universitātē studēju 3. kursā, man bija pietiekami daudz brīva laika, radās vēlēšanās kaut ko darīt. Zinot, ka nākotne profesionāli tiks saistīta ar sociālo darbu, man likās ļoti piemēroti iegūt pieredzi darbā ar ielas bērniem, strādājot kā brīvprātīgajai. Aizgāju strādāt uz dienas centru ielu bērniem, kas atrodas Maskačkā, darbojos tur apmēram gadu. Tas laiks ļoti palicis prātā, jo tā bija pilnīgi cita pasaule. Man mainījās attieksme pret to, kas man dzīvē dots. Tiem bērniem, kas nāca uz šo centru, nebija teju nekā. Tur nāca daudz čigānbērnu, kas nezināja pat to, kad dzimuši, cik viņiem gadu. Bija 11 gadus veci narkomāni, 15 gadus veci jaunieši, kuri nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, kuri dzīvoja lupatu kaudzēs pat ziemas aukstumā. Es, 20 gadus veca meitene, gāju mājapsekojumos, pagalmos redzēju, kā tirgo narkotikas. Savs šarms tajā darbā bija, bet tagad domāju, kur man bija izdzīvošanas instinkts? Tagad to nedarītu,” pārdomās dalās Baiba. Viņa gan atzīst – toreiz patiesi bijusi sajūta, ka spēj palīdzēt tiem bērniem un jauniešiem. Tas bijis gandarījums.
Runājot par brīvprātīgo darbu Latvijā, Baiba norāda, ka to nedaudz traucē tas, ka daudzās ģimenēs jācīnās ar materiālām lietām. “Tas ir tas jautājums- kā vari palīdzēt otram, ja pašam nepieciešama palīdzība? Jā, Amerikā, Lielbritānijā vietējā mēroga brīvprātīgā darbs ir ļoti populārs. Tam ir senas tradīcijas. Esmu bijusi arī brīvprātīgā darbā Eiropā, redzējusi, kā tur tas notiek. Strādāju Lielbritānijā Velsā ar 14 līdz 16 gadus veciem jauniešiem, kuri neiet uz skolu un dzīvē sadarījuši visādas ziepes. Kopā ar viņiem strādāju fermā, cēlām tiltiņus, lasījām vistu kūtī olas, tīrījām mēslus no cūku aizgaldiem un darījām visu ko citu. Strādāju fermā, kura patiesībā balstījās tikai uz brīvprātīgo darbu. Tur nāca pensijas vecuma cilvēki, kuri brīvprātīgi gatavoja maltītes pusaudžiem. Tur nāca dārzniece, kura gribēja kopt puķes. Sieviete ar pieredzi, ar zinātniskiem grādiem… Reizi ceturksnī uz fermu brauca Velsas asamblejas kāda tur departamentu pārstāvji un stādīja puķes vai uzkopa apkārtni. Man likās tas tik fantastiski! Kā strādā tā sistēma! Mums līdz tam tāls ceļš ejams,” saka cēsniece. Viņa teic – šobrīd vērojams arī tas, ka jauniešiem daudz interesantāks un populārāks šķiet brīvprātīgā darbs ārzemēs. “Protams, tā ir iespēja ceļot, iepazīt jaunas valstis, kultūru un valodu. Tur jauniešiem maksā uzturēšanās naudu un ir daudz kā cita pozitīva. Būt brīvprātīgajam savā valstī, savā pilsētā, nozīmē kaut ko citu, jaunieši to saprot. Dažkārt, runājot par Eiropas brīvprātīgi darbu, viņi saka, ka varētu doties, piemēram, uz Itāliju aprūpēt vecļaudis. Tad jautāju, vai viņi būtu gatavi to pašu darbu darīt tepat uz vietas, savā pilsētā. Iiestājas klusums. Jauniešiem skaidroju, ka vietējā mēroga brīvprātīgais darbs ir iespēja lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Jautājums, vai viņi to vēlās. Taču tie ir kontakti, tās varbūt nākotnē ir darba iespējas. Tā ir sajūta, ka esi kādai vietai piederīgs. Šajā gadījumā- savai pilsētai,” norāda Baiba. Viņa stāsta, ka patlaban strādā pie projekta, lai iesaistītu jauniešus vecumā no 18 līdz 25 gadiem vietējā mēroga brīvprātīgo darbam. Interesi jau izrādījuši 24 jaunieši. Cēsīs arī atsaukušās pāris iestādes, kuras labprāt jauniešus nodrošinātu ar darba iespējām. “Patlaban brīvprātīgā darbu jauniešiem nodrošināt apņēmusies Cēsu klīnika, Cēsu pansionāts un Cēsu novada domes Vides nodaļa. Būsim priecīgi, ja arī citas iestādes atsauksies,” saka Baiba un teic: “Kādreiz domāju- cilvēkiem ir pazudusi atbildība par vietējo sabiedrību, bet mēs katrs Cēsīs esam atbildīgs par to, kā šeit dzīvojam un kādi esam. Arī jaunieši var teikt, ka brauc prom, bet man būtu jautājums, ko viņi ir darījuši paši, lai te kaut kas būtu. Ja esi darījis, ir baigi ok, bet, ja esi tikai bļāvis, tad ir jautājums, kur ir tavs pienesums? Te nu būs iespēja palīdzēt citiem, darīt mūsu vidi labāku un pašiem gūt noderīgu pieredzi.” Liene Lote Grizāne
Komentāri