Cēsniece Elīna Grinberga (27 gadi) ir izveidojusi domubiedru grupu “Sirds darbs”. Viņa, neviena nemudināta, kopā ar draudzenēm palīdz ģimenēm, kurām ikdienā neklājas tik viegli. Elīna stāsta, ka palīdzēšana sākās pavisam nejauši. Bija Līgo diena, un kādā ģimenē mazai meitenītei Līgai bija vārda diena. Elīnai ienāca prātā, kādēļ gan mazajai vārdadienā nesarūpēt kādu dāvaniņu?
“Šķiet, pavisam joka pēc sociālajos tīklos ieliku aicinājumu, ka varbūt vēl kāds bez manis vēlas sarūpēt dāvanu meitenītei. Jautāju, varbūt kādam mājās ir kādas drēbītes, apavi, ko pašu bērni vairs nevalkā. Atsaucās ļoti daudz cilvēku, un mazajai Līgai sarūpējām jauku dāvanu vārda dienā. Turklāt sarūpēto mantu jau bija tik daudz, ka sapratām – varbūt vēl kādam varam palīdzēt,” atminas Elīna un bilst, ka pavisam oficiāli jau izveidoja Facebook lapu “Sirds darbs” un sāka stāstīt cilvēkiem par tām ģimenēm, kurām nepieciešams palīdzēt. Elīna norāda, ka šādu ģimeņu ir patiesi daudz, turklāt nereti viņu pat šokē sociālā situācija, kādā ģimenes dzīvo. Jaunā sieviete, kura audzina arī pati savu bērniņu, bilst, ka nereti sirds sažņaudzas, redzot šos dzīves stāstus. Viņa stāsta, ka ne vienmēr pie vainas ir cilvēku slinkums vai nolaidība. Bieži vien dzirdēti stāsti, kur mammas palikušas vienas ar trim, četriem bērniem. Ir situācijas, kad cilvēki strādā, bet nopelna pārāk maz, lai visam iznāktu. Tāpat, nenoliedzami, ir stāsti par tiem, kuriem neizdodas atrast darbu.
“Turklāt jāteic, ka netrūkst ģimeņu, kuras dzīvo smagā sociālajā situācijā, bet nevienam palīdzību nelūdz, ne pašvaldībai, ne sociālajam dienestam. Mēs palīdzam šādām ģimenēm. Turklāt, ja mums dod ziņu, ka kādai ģimenei nepieciešams palīdzēt, pati aizbraucu, ar ģimeni iepazīstos un pārliecinos, ka nepieciešams atbalsts,” saka Elīna un norāda, ka viņas ideju atbalsta arī draudzenes Liene Rebaine un Daiga Buža, jo pašlaik visas trīs kopā darbojas un koordinē palīdzību ģimenēm.
Elīna stāsta, ka šāda veida palīdzēšana viņai šķiet pašsaprotama, jo pati bērnībā nav augusi lielā greznībā. Tādēļ šobrīd, strādājot algotu darbu un kopā ar ģimeni dzīvojot pietiekamībā, redz, ka citiem trūkst naudas, pārtikas un patiesi nepieciešama palīdzība.
“Esmu bijusi mājās, kur ir klona grīdas, pa kurām bērni skrien basām kājiņām. Bija ģimene, kura apģērbu mazgāja spaiņos. Mēs viņiem sarūpējām veļas mazgājamo mašīnu. Ir grūti aprakstīt šos stāstus un situācijas, bet tie patiesi bieži vien ir smagi. Turklāt teikšu vēl ko. Kādreiz nākas dzirdēt pārmetumus, kā ģimenei mūsdienās vispār var trūkt apģērba, ja ir tik daudz lietoto apģērbu veikalu vai dažādu labdarības organizāciju. Tiesa gan, ir daudz, bet šajos veikalos apģērbs maksā pietiekami daudz, savukārt labdarības organizācijas nereti pieved tādu apģērbu, ka mūsdienu bērns vairās vilkt tādu mugurā. Ja ģimene ir trūcīga, tas nenozīmē, ka bērni var vilkt mugurā kankarus. Šie bērni iet uz skolu, uz pašvaldības pasākumiem, viņi redz, kā ģērbjas klasesbiedri. Diemžēl jāteic, ka mūsdienās bērni ir nežēlīgi. Un es saprotu, ka ir bērniņi, kuri kaunas jebkuru, piedodiet, lupatu vilkt mugurā. Un te nav runa par lepnību. Tieši tādēļ mēs, kad piegādājam ģimenēm apģērbu, to caurskatām un nododam patiešām labas, kvalitatīvas un mazlietotas drēbes. Par to arī saņemam paldies no ģimenēm,” saka Elīna.
Jaunā sieviete stāsta, ka latvieši ir izpalīdzīgi un grūtā situācijā vienmēr saliedējas. Viņa redz, kāda ir atsaucība tad, kad atkal kādai ģimenei tiek meklētas nepieciešamās lietas, lai palīdzētu. Viņa bilst, ka ir dienas, kad dators un tālrunis karst no ziņām un zvaniem.
“Esmu gandarīta, ka tādi esam. Domāju, ir svarīgi arī saviem bērniem iemācīt palīdzēt un parūpēties par citu, ja tam iet grūtāk. Par milzīgo cilvēku atbalstu šobrīd liecina arī tas, ka mūsu telpa, kur pagaidām glabājam sakrātās mantas, ir par mazu. Ļoti meklējam kādas tukšas telpas pilsētā, kur šīs lietas uzglabāt. Varbūt kādam ir šķūnis, garāža, kādas citas neizmantotas telpas, kur varētu uzkrāt šīs lietas, šķirot un pakot adresātiem,” norāda Elīna. Svarīgi, lai šī telpa būtu slēdzama, lai tajā neiekļūtu mitrums un lai būtu iespēja telpai piekļūt jebkurā diennakts laikā.
“Esmu vērsusies pēc lūguma citās labdarības biedrībās, kurām jau ir telpas, bet īstu atbalstu neesmu guvusi. Pagaidām šis telpu jautājums mums ir vissatraucošākais,” norāda jaunā māmiņa.
Elīna stāsta, ka pagaidām palīdz ģimenēm 30 kilometru rādiusā no Cēsīm, jo paši arī apmaksā degvielu, ziedo laiku, kura tāpat jau nav daudz.
“Strādāju pirmsskolas izglītības iestādē un ikdienā rūpējos par daudziem maziem ķipariem. Man patīk savs darbs, bet saprotu, ka labprāt strādātu arī sociālajā nozarē, jo jūtu, ka palīdzēšana citiem man dod lielu gandarījumu. Es šo darbu nedarītu ķeksīša pēc, bet patiešām ar lielu ieinteresētību. Un es ļoti vēlu, kaut katras pašvaldības sociālajā dienestā strādātu tieši šādi cilvēki. Tad kopējā situācija būtu daudz labāka,” domās dalās domubiedru grupas “Sirds darbs” pārstāve.
Komentāri