“Ir dzīvē tādi mirkļi, kurus nevar aizmirst”, saka puisis, kurš savā dzīvē pāris reizes cietis autoavārijās, pats nesēžot pie stūres. Vienu nelaimes gadījumu viņš noraksta uz jaunības dullumu un savu stulbību, ka kāpis mašīnā, kuras šoferis, draugs, bijis alkohola reibumā. Bet par otru saka – liktenis.
Uģis Vārpa stāsta, ka pēc desmit dienām būs pagājuši septiņi mēneši kopš nelaimes gadījuma, un ir lietas, kuras par to nemitīgi atgādina.
“Tā bija augusta pēcpusdiena, kad ar draugiem braucām no jūras. Piecu cilvēku kompānija bijām aizbraukuši uz Roju. Dzēruši, protams, nebijām. Pie automašīnas stūres sēdēja mana drauga draudzene. Pats sēdēju aizmugurē vidū. Braucām, čalojām un bija jānogriežas uz benzīntanku, kad priekšā uzradās automašīna, pēc tam mēs visi jau bijām grāvī. Mašīna teju vai sāka degt. Protams, sākās panika, bet svarīgi bija visiem izkļūt no automašīnas un pārliecināties, ka ar visiem viss ir kārtībā,” atminas Uģis un piebilst, ka uz jautājumu, kurš vainīgs un kurš ne, vēl šobrīd atbildi cenšas rast policija un to tuvākajā laikā darīs arī tiesa.
“Nezinu, kam jāsaka paldies, bet mēs visi tikām sveikā, bez īpašām traumām. Es salauzu roku. Trieciena un lielā grūdiena rezultātā ar roku atsitos pret priekšējo krēslu un tā salūza. Sāpes jau tad nejūt, ir šoks,” stāsta puisis un piebilst, ka ilgs laiks pavadīts ārstējoties, ejot uz procedūrām, lai panāktu, ka roka normāli sadzīst un funkcionē. Kaut gan vēl šobrīd roka sāp un nemitīgi atgādina par traumu.
Jautāts, vai viņam pēc avārijas nav mainījusies attieksme pret autovadītājām sievietēm, Uģis atbild noraidoši, jo galvenais, lai autovadītājs būtu uzticams un labi brauktu, ko spēj arī sievietes.
Viņam pašam autovadītāja apliecības nav, bet šobrīd puisis iet kursos, lai tuvākajā laikā saņemtu tiesības.
“Bailes sēsties pie stūres? Nē, tik traki jau nav. Varbūt sākumā, uzreiz pēc avārijas, bija diezgan jocīgi. Bet tās pēc pāris nedēļām pārgāja. Tagad kādreiz tādās straujākās situācijās vien gar acīm pazib tas, kas var notikt. Domāju, ka Latvijā vispār stipri pieklibo braukšanas kultūra. Varētu teikt, ka tādas mums nemaz nav. Dzīvojot un strādājot kādu laiku Zviedrijā un Norvēģijā, varu teikt, ka tur viss ir citādāk. Elementāri tiek ievēroti ceļu satiksmes noteikumi, braukšanas ātrums un viss pārējais. Jāatzīst, ka to faktu gan iedragā viesstrādnieki, piemēram, no Latvijas, kuri cenšas kādam izrādīties,” situāciju vērtē Uģis un piebilst, ka latviešiem vienkārši lēni pielec, bet paši smejamies par igauņiem.
“Visgrūtāk šādās situācijās ir tieši tuviem draugiem un ģimenei, kura ļoti pārdzīvoja. Morāle? Nē, kāpēc gan? Nebraucām jau dzērumā. Tas bija nelaimes gadījums. Ģimene priecājās, ka visi dzīvi un nekas ļaunāks neatgadījās. Avārijas iemesli jau var būt dažādi – autovadītāja pieredzes trūkums, neuzmanība, kādas tehniskas problēmas vai idiots, kurš uzbrauc tev virsū. Šķiet, cik avāriju, tik iemeslu. Arī paši, sanākot kopā, atceramies tos notikumus, bet jādzīvo jau tālāk. Galvenais, ka tajā situācijā mēs spējām neapjukt un viens otram palīdzēt. Jā, svarīgi ir neapjukt un izdarīt visu, kā nākas. Izsaukt ātros un policiju,” saka avārijā cietušais un piebilst, ka vainu uz Dievu vai likteni gan nenoveļ. Uģis atklāj, ka arī teicienam “ Sargi sevi pats, un Dievs tevi sargās” īsti nepiekrīt. Galvenais ir sargāt pašam sevi un nepaļauties uz citiem.
Komentāri