Cēsnieks Jānis Jansons ir aktīva dzīvesveida piekritējs. Ziemā Jāni var sastapt darbojamies Žagarkalnā, bet vasarā otro sezonu viņš manāms Maija parka bērnu pilsētiņā piedāvājam batutu atrakcijas un izbraucienus ar velokartiem. Jānis atzīst – Cēsīs iespējas darboties ir, vajag vien tās saskatīt.
“Apmēram pirms desmit gadiem sāku ziemās strādāt Žagarkalnā. Mana evolūcija bijusi, sākot no grāvju rakšanas līdz šim brīdim, kad esmu labs snovborda instruktors un bērnu snovborda skolas vadītājs. Savukārt vasarā otro gadu piedāvāju mazajiem cēsniekiem atrakcijas Maija parkā. Esmu viens no jaunajiem uzņēmējiem, kurš meklē iespējas darboties tepat, nevis bēgt uz Rīgu vai citu Latvijas pilsētu,” saka 23 gadus vecais jaunietis, atklājot, ka pāris gadus dzīvojis arī Rīgā. Strādājis viesnīcā “Reval Hotel Latvia”.
“Ik dienas uzņēmu viesus, ģērbies uzvalkā un kaklasaitē. Divus gadus šādi dzīvojot, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Pārliecinājos, ka tāds darbs nav domāts man. Alkstu vairāk brīvības un neatkarības. Jau pagājušā gada pavasarī ar draudzeni Lindu domājām, kas ir tas, ko mēs varētu darīt. Kā izveidot savu biznesu. Nonācām pie idejas, ka piedāvāsim batutu un velokartu nomu. Atradām labu vietu pilsētā, viss sanāca ideāli,” teic Jānis. Viņš arī dalās pārdomās, ka pēdējos gados nekas daudz rotaļu laukumos nav mainījies.
“Domāju, ka ar saviem izklaides pasākumiem bērnu pilsētiņā esam ienesuši jaunu, dzīvīgu noskaņu,” saka jaunais uzņēmējs un vaicāts, vai ir viegli uzsākt savu biznesu, saka: “Pirms visu to uzsākām, neko daudz nezinājām. No mammām, tētiem aizņēmāmies naudu, meklējām lētākos un pieejamākos variantus. Teju ik dienu skrējām uz VID konsultācijās, lai visu izdarītu, kā prasa likumdošana. Laikam jau galvenais ir uzņēmība un cīņas spars. Jāprot arī komunicēt ar cilvēkiem, tad problēmu nav sarunāt.”
Jānis arī dalās pārdomās, ka jauniešiem vajadzētu būt aktīvākiem un nebaidīties riskēt.
“Pilsētā jau šobrīd darbojas jaunieši, kas pierāda, ka uzņēmējdarbības attīstība arī Cēsīs ir iespējama. Turklāt uzņēmējdarbība ļauj dzīvot un pelnīt. Esmu saimnieks pats sev. Kādreiz nopelnu pāris dienās tik, cik vienaudži visā mēnesī. Tad esmu gandarīts. Kaut gan nepavisam neesmu bagāts. Visu, ko nopelnu, ieguldu uzņēmējdarbībā. Ir izveidojusies arī pirmā pieredze, ko nozīmē būt darba devējam. Vasaras periodā algoju arī pāris darbiniekus – skolēnus. Patīkami apzināties, ka ik dienas vairs nav jābūt uz vietas. Ka varu darīt citas svarīgas lietas, bet iegrieztais ratiņš griežas. Melnais darbs ir padarīts, un viss notiek,” saka cēsnieks, atklājot, ka viņam ir arī nākotnes plāni.
“Cēsīs vēl daudz kā nav. Kādreiz domāju – Priekuļu pagastā ir stadions, pludmales volejbola laukumi, veloceliņš, baseins, ziemā pieejami hokeja laukumi, kur jauniešiem sportot un atpūsties. Bet kas ir Cēsīs? Negribas teikt, ka nekas, bet tomēr, gaužām maz. Tas nozīmē, ka ir iespēja vēl kādam jaunietim mesties izaicinājumā un dot šai pilsētai ko jaunu,” saka Jānis.
Runājot par gūto pieredzi, Jānis stāsta, ka bija arī nepatīkams atgadījums, kas licis mācīties no savām kļūdām.
“Pērn kāda pasākuma laikā jaunieši iznomāto velokartu nozaga. Pēc vairākām nedēļām policijas darbinieki to atrada Smiltenē. Izrādījās, ka jaunieši pēc pasākuma nākamajā rītā nozagto velokartu bija ar sabiedrisko transportu veduši uz Smilteni. Šoferītis bija pat palīdzējis to iecelt autobusā. Taču trim jauniešiem tas beidzās visai nepatīkami – viens tika cietumā, jo pārkāpumu izdarīja nosacītā soda pārbaudes laikā. Meiteni tiesa sodīja, nosakot pārbaudes laiku, arī trešais nepalika bez soda. Nākas atzīt, ka nav muļķīgāka veida, kā bojāt savu dzīvi,” saka Jānis.
Komentāri