Priekuļu novada Liepas pagasta Skangaļu muižā aizvadīta Pestīšanas armijas rīkotā muzikālā vasaras nometne bērniem. Vairāku dienu garumā bērni dziedāja, spēlēja, dejoja, veidoja, strādāja ar mālu, koku, vārdu sakot, pārbaudīja savas radošās spējas un atklāja apslēptos talantus. Nometni apmeklēja 44 bērni vecumā no deviņiem līdz 14 gadiem.
Nometnes nosaukums – “Diskotēka”. Vaicāta, no kurienes tāda astoņdesmito gadu elpa, nometnes vadītāja Ilona Rasa -Trūpa atzīst: “Paši centāmies atcerēties, kā nonācām līdz “disenītei”, bet neviens tā īsti nezina.” Pestīšanas armijas Personāla daļas vadītāja un viena no nometnes organizatorēm Iveta Rasa smej, ka Ilonai idejas birst kā no pilnības raga, tāpēc grūti tās saskaitīt un atcerēties.
“Šī ir otrā mūsu rīkotā nometne, kas balstīta mūzikā. Nav svarīgi, ir vai nav bērnam absolūtā dzirde, mūzika palīdz attīstīties. Šajā nometnē bērni pulcējušies no dažādiem Pestīšanas armijas draudžu korpusiem. Pusei dalībnieku ir saistība ar mūziku, puse sevi vēl meklē,” vēsta personāldaļas vadītāja.
Lai piedalītos nometnē, nebija nosacījuma, ka bērnam jābūt priekšzināšanām par mūziku. Turklāt nometnē darbojas bērni ar dažādiem dzīves stāstiem, viņu dzīvēm ir atšķirīgs sociālais fons. “Šogad bērni ir draudzīgi, viens otru iedrošina. Vistālākie ceļu mērojuši no Rēzeknes, Liepājas un Bauskas, visi grib sadarboties, ir sirsnīgi,” tā I. Rasa.
Ligita Eglīte, viesu nama vadītāja, kura aktīvi iesaistījusies arī nometnes norisēs, pārliecināta, ka veiksmīgas nometnes ir tās, uz kurām bērni paši grib doties un kuras rīko ik gadu.
“Pirmais labas nometnes rādītājs ir bērnu nevēlēšanas doties mājās,” saka L. Eglīte, bet I. Rasa paturpina: “Daudz lielāks izaicinājums ir panākt bērnā vēlmi nometnē iegūtās zināšanas par mūzikas instrumentu turpināt apgūt tad, kad nometne aiz muguras. Ja tas izdevies, tad prieks ir dubults.”
Idejas nākamajām nometnēm, jo tādas vasarā rīko vairākas, top iepriekšējā rudenī. “Mainās spēles, mainās dekorācijas, tomēr ir lietas, kas gadiem ir stabils pamats, un tās ir vērtības – savstarpējā cieņa un spēja vienam otrā saskatīt dvēselisko, līdzīgo,” saka personāldaļas vadītāja un piebilst: ”Mēs bērniem dodam iespēju būt tādiem, kādus Dievs viņus ir radījis un iecerējis.”
Agnese Briģele ir no Liepājas, viņa nometnē palīdz vadītājiem: “Viss notika pats no sevis. Iepriekš, kad biju padsmitniece, pati piedalījos Pestīšanas armijas nometnēs. Visvairāk patīk darbošanās grupās, kad bērni atrod kādu pieaugušo un viņam uzticas. Protams, katram mājās ir vecāki, bet ne jau visu var un gribas viņiem stāstīt. Daudzi vecāki ir ļoti aizņemti darbā, viņiem nav laika, tāpēc nometnē mēs viens otram esam kā atbalsts. Arī te ir dalībnieki ar tādiem dzīvesstāstiem, kas vakarā neļauj aizmigt, taču liek atskārst, cik svarīgs ir kontakts.”
Ikviens stāsts paliek tikai starp stāstītāju un klausītāju, piekodina septiņpadsmitgadīgā Diāna Ratiņika no Bauskas: ”Ja pats esi atvērts, smaidi un iesaisties, tad bērni nāk klāt un atklājas. Daži stāsti liek aizdomāties, citi just līdzi. Ir gadījums, kas man iespiedies atmiņā, un vienīgais, ko es pēc dzirdētā nospriedu – cik labi, ka šis bērns ir nometnē un uz brīdi var atvilkt elpu, papriecāties.”
Mazais Vadims Petrosēvičs no Sedas “Druvai” apgalvo, ka laiks nometnē paskrien ļoti ātri: “Te ir jauki, visi pasniedzēji ir jautri, daudz smejas. Pieaugušie atļauj mums spēlēties. Man patīk dejošana, dziedāšana un klavierspēle, jo arī ikdienā apmeklēju dejošanas un mūzikas skolas nodarbības, bet tagad mācos spēlēt bungas un ģitāru. Ļoti patīk. Nometnē visi bērni ir draudzīgi, ja man kaut kā trūkst, citi padalās. Es arī cenšos būt draudzīgs.”
Nometnes noslēguma dienā izskanēja koncerts, kurā dalībnieki rādīja savas muzikālās prasmes un uz atvadām apēda sarūpēto kliņģeri.
Komentāri