Karš Ukrainā ir ne vien izpostījis daudzas dzīves, ģimenes, mājokļus un atstājis smagu nospiedumu vēstures lappusēs, bet arī atvedis uz Latviju daudzus ukraiņus. Sarunājos ar ukrainieti, kas nu jau gandrīz gadu dzīvo un strādā Cēsīs. Jūlija Paskela te ieradās kopā ar savu mammu Valentīnu, un nu abas sauc Cēsis par savu otro ģimeni.
– Pastāstiet par savu ceļu uz šejieni. Skaidrs, ka iemesls bija karš dzimtenē, tomēr padalieties ar to, kāpēc izlēmāt doties šurp!
– Brīdī, kad pieņēmām smago lēmumu pamest mājas un ierasto dzīvi Ukrainā, nebija skaidrs, ko vispār iesākt. Uz kurieni doties? Sameklēju brīvprātīgos, kas mūs no Žitomiras Ukrainā nogādāja Varšavā, Polijā. Tad tālāk dažādu apstākļu rezultātā brīvprātīgie mūs atveda uz Rīgu. Tas gan nebija fiziski ļoti grūts ceļš, braucieni bija samērā gludi un bez aizķeršanās, tomēr nedrošība, neziņa, kā būs tālāk, – tas bija smagi. Ieradušies Rīgā, atklāti sakot, nezinājām, ko vispār darīt. Mums paveicās, jo sastapām brīnišķīgu brīvprātīgo darbinieku, kas ierosināja doties uz Cēsīm. Lūk, tāds bija mūsu ceļš uz šejieni – īsumā.
– Kā jums te patīk? Kādas šķiet Cēsis kā pilsēta? Tā ir samērā neliela vieta, tomēr, saprotu, jums jau ir izdevies šeit atrast darbu?
– Cēsis ir kļuvušas par mūsu ģimeni. Patiešām. Šeit visi mums ir palīdzējuši atgūt mieru un iespēju atkal brīvāk elpot. Mēs šeit atbraucām ziemā, tad šķita, ka te īsti nekas nenotiek. Tas gan nav slikti (smaida). Tobrīd mums patiešām bija vajadzīgs miers un klusums. Pienākot vasarai, bija skaidrs, ka Cēsis šajā sezonā ir pavisam cita pilsēta – burvīgas ainavas, vēsturiskas vietas un ļoti daudz ārzemju tūristu! Burvīga pilsēta. Mēs jau līdz šim esam paguvuši apskatīt ļoti daudz tuvējās apkārtnes, mums šeit patīk! Runājot par darbu, to atrast, protams, nebija viegli, sevišķi tāpēc, ka man ir invaliditātes statuss un līdz šim biju strādājusi IT projektu vadīšanas jomā mārketingā, tādā ļoti specifiskā, šaura profila specialitātē. Manai mammai ir sešdesmit gadu, un viņas pieredze cilvēkresursu jomā ir tiešā saistībā ar Ukrainas likumiem, kas, protams, Latvijā nav itin nekādā vērtē, meklējot darbu.
Raugoties darba sludinājumus, bija skaidrs, ka mūsu konkrētajai pieredzei atbilstošs nebija gandrīz nekas. Man paveicās, jo atradu darbu vietējā dizaina uzņēmumā. Tas gan nav pilnas slodzes darbs, jo uzņēmums vēl ir tikai starta līmenī, tomēr, pateicoties tieši manai mārketinga stratēģijai, ļoti strauji augam! Mūsu virzošais produkts ir milzīgs krāsojamais plakāts, kas bērniem ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša nodarbe, reizē nodrošinot vecākiem brīdi miera, jo bērni ir aizņemti ar darbošanos. Mūsu uzņēmuma nosaukums ir “KANOOeditions”. Uzņēmums dibināts tieši ar mērķi dot iespēju Ukrainas profesionāļiem strādāt šeit, radot lielisku produktu un dodot savu artavu vietējām nevalstiskajām organizācijām. Mūsu piedāvājumā ir pieci plakāti, no kuriem trīs pilnībā ilustrējuši Ukrainas mākslinieki. Es komandā esmu ceturtā ukrainiete.
– Kā vērtējat komunikāciju ar latviešiem? Vai ir viegli komunicēt ar vietējiem, saņemt palīdzību un skaidrojumus, ja nepieciešams?
– Jāsaka, latvieši šķiet ļoti komunikabli. Man te jau ir ļoti daudz draugu, jāatzīst, iedzīvoties ir ļoti viegli, jo tomēr mūsu tautām, liekas, ir līdzīga mentalitāte. Ar vecākiem cilvēkiem sarunājos krieviski, jaunākā paaudze vairāk dod priekšroku sarunām angļu valodā. Tā kā esmu valodniece un pārzinu sešas valodas, man šķiet brīnišķīga iespēja apgūt arī latviešu valodu. Mums Latvijas valdība nodrošina bezmaksas latviešu valodas kursus, un mēs ar manu mammu izmantojam šo iespēju. Ja nu gadījumā nesaprotu, ko kaut kas nozīmē latviešu valodā (lai arī interesanti, ka reizēm dažas lietas ir ļoti līdzīgas ukraiņu valodai!), līdz šim vienmēr ir paskaidrots krievu vai angļu valodā, tāpēc man jāsaka, ka saskarsme ar cilvēkiem šeit bijusi ļoti veiksmīga.
– Uzdošu jautājumu, kas mazliet aizskars jūtīgu tematu. Jūs noteikti zināt mūsu tautas vēsturi saistībā ar Krieviju un arī to, ka vēl šodien ir zināmi sarežģījumi ar krievu valodā runājošo iekļaušanos Latvijā un tamlīdzīgi. Tas, protams, ietver krievu valodu. Iesākumā man šķita, ka ukraiņi runā ukraiņu valodā. Tagad, bieži sastopoties ar Ukrainas bēgļiem Latvijā, dzirdu, ka tomēr lielākoties sarunās lieto krievu valodu. Vai tā ir tik izplatīta Ukrainā?
– Vispirms gribu teikt, ka katrs ukrainis ļoti lepojas ar savu valstisko piederību. Un, nē, krievu valoda nebūt nav izplatīta ukraiņu vidū. Mums ir sava – ukraiņu- valoda. Tomēr ir tā, ka latvieši ukraiņu valodā nerunā un krievu valodu vairumā gadījumu saprot abas puses. Lai spētu komunicēt, vairums izvēlas tieši šo. Jaunā paaudze Ukrainā runā tikai ukraiņu valodā, un pat tie jaunieši, kas nāk no ģimenēm, kas pieradušas runāt krieviski, tomēr runā tikai ukrainiski. Protams, ir situācijas, kad šīs ģimenes komunicē tikai krieviski, tas ir dabiski, domāju, šeit jau notiek tieši tāpat. Es pati tiešām apgūstu latviešu valodu, jo man ir liela cieņa pret cilvēkiem, kas mani uzņēmuši kā savu ģimenes locekli, un vēlos, lai viņi justos komfortabli, kad sarunājamies. Vienmēr ir uzjautrinoši redzēt viņu sejas, kad es cenšos kaut ko pateikt latviski (smaida).
– Kāpēc izvēlējāties atbraukt tieši uz Latviju? Šo jautājumu esmu uzdevusi jau daudziem ukraiņiem, šoreiz arī jūsu kārta. Kāpēc ne uz Vāciju vai Zviedriju, vai kādu citu rietumu valsti?
– Jau iepriekš minēju, ka tieši palīdzība no Latvijas bija pieejama, un Latvija vienmēr ir centusies izrādīt atbalstu, kad mūsu valstī bijušas krīzes situācijas. Mēs ar mammu zinājām, ka vēlamies kaut kādā veidā atlīdzināt par šo palīdzību, vismaz piedāvājot sevi kā darbaspēku šeit. Otra lieta ir fakts, ka mana mamma neprot angļu valodu, tāpēc bija skaidrs, ka mums jādodas uz vietu, kur viņa spētu atrast darbu, arī nerunājot angļu valodā. Un tad, protams, jau minēju, mūsu tautām ir zināmas līdzības mentalitātē. Izvēlējamies Latviju, jo mūsu kultūras tomēr ir līdzīgas, pārceļoties nebija jāpārdzīvo kaut kāds kultūršoks dzīvesvietas maiņas rezultātā.
– Jūs vairākkārt minat, ka latvieši un ukraiņi ir līdzīgi, ieskaitot mentalitāti. Es gan reizēm dzirdu, ka latvieši no citām Austrumeiropas tautām tomēr atšķiras…
– Jāsaka, ka gan jā, gan nē. No vienas puses, ukraiņi ir ļoti viesmīlīgi, atvērti, vienmēr aicina viesus pie sava ēdamgalda. Latvieši šai ziņā, man šķiet, ir ļoti līdzīgi. Mēs ierodoties patiešām saņēmām visu iespējamo atbalstu, kādu vien vispār var iedomāties. Iepazināmies ar lielisku cilvēku, brīvprātīgo Gintu Bernecki. Viņš lielu daļu laika pavada, palīdzot un organizējot palīdzību tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa darba gars mani tiešām pārsteidza, apbūra, man pat bija lieliska iespēja ar viņu sastrādāties kopā biedrībā “BeTheLight”.
Par kopīgo runājot, jāsaka, ka gan ēdiens, gan sociālā izturēšanās, gan uzvedības normas, ļoti daudz ir kopīgā gan latviešiem, gan ukraiņiem. Vienlaikus mums ir savas zīmīgas atšķirības, tāpēc ir ļoti interesanti būt šeit un piedzīvot iespēju apgūt visu jauno. Pie saviem latviešu draugiem iepazīstam jaunus ēdienus un tāpat padalāmies ar tradicionālām ukraiņu receptēm no mūsu mājām. Un ļoti bieži jūtu, ka mūsu tautām ir līdzīgi uzskati daudzos globālos jautājumos, tāpēc varbūt man ir radies iespaids, ka mūsu tautām ir daudz kopīgā.
Komentāri