Rita Bukovska no Ģikšiem raksta projektu, lai ciematā izveidotu jauniešu centru. Rita stāsta, ka telpas, kur savulaik bijusi pasta nodaļa, stāv tukšas, un viņai radusies ideja, kā tās lietderīgi izmantot. “Esmu skolotāja Amatas pamatskolā, ikdienā tiekoties ar bērniem un jauniešiem, redzu, ka viņiem trūkst vietas, kur pavadīt brīvo laiku un pulcēties. Ģikšos jauniešu pulcēšanās vieta ir centra autobusu pietura. Mums līdzās ir izveidojusies tāda kā “pieturu” jauniešu grupa. Tas tā laukos ir daudzviet, mani tas neapmierina, jo arī pašai ģimenē aug divi bērni. Lielākoties laukos ir tā, ka bērnudārza vecuma bērniem un pensionāriem nodrošinātas kādas aktivitātes, bet jaunieši paliek, dzīvojoties pa pagasta centru. Mums tuvākajā apkārtnē nav normālas sporta zāles. Jaunieši arī nebrauks uz kaimiņu pagastu, nav šādu iespēju. Uz vietas jārada kāds piedāvājums lietderīgai laika pavadīšanai. Nevar noliegt, ka mūsdienās jaunieši ir daudz citādāki nekā manos padsmit gados. Viņi ir visu ko izmēģinājuši, viņiem pat ir citāds skatījums uz dzīvi,” saka Rita un dalās iecerē, ka izveidotajā jauniešu centrā varētu tikt ierīkota trenažieru zāle, kā arī telpa, kurā varētu sanāk kopā, pasēdēt, uzspēlēt galda spēles vai diskutēt. “Atbalstu ideju par jauniešu centriem, bet saku, ka laukos trūkst aktīvu, jaunu cilvēku, kuri uzņemtos iniciatīvu un dzīvi pagastos veidotu daudz interesantāku un saistošāku. Daudzos pagastos šādi centri jau izveidoti, tomēr tie īsti nav jauniešu apdzīvoti,” saka Rita.
Rita Bukovska nav vietējā, viņa nāk no Mālpils, Amatas novadā, Ģikšos ieprecējusies. “Neteikšu, ka dzīve Ģikšos ir slikta. Netrūkst arī cilvēku manā vecumā,” saka Rita un vaicāta, kas ir viņas aizraušanās, teic, ka aktīvi dzīvo līdzi dēla aktivitātēm BMX sportā, apmeklē teju ikvienu treniņu un sacensības. Kļuvusi pat par sacensību tiesnesi.
Sarunas laikā gan nonākam pie secinājuma, ka strādājošai trīsdesmitgadniecei, kura ir precējusies un kurai ir bērni, sev laika īsti nav, jo sieviete izdzīvo priekšzīmīgas mammas, sievas, kā arī darbinieces lomu un pienākumus. “Bet tas nekas. Dzirdēts sakām, ka 40 gados sieviete atkal var vairāk laika veltīt sev un savām interesēm. Tad bērni ir jau paaugušies, un sieviete drīkst padomāt par sevi,” smaidot saka Rita un teic, ka arī tagad sev laiku atrodot. “Tepat Ģikšos eju uz vingrošanas nodarbībām, tas ir laiks, ko veltu sev. Esmu arī apguvusi interjera dizainu, man patīk brīvā laikā darboties, iekārtot telpu, mājās izremontēt kādu istabu. Domāju, ja nebūtu kļuvusi par skolotāju, darbotos interjera dizaina nozarē,” saka Rita un vērtē, ka laukos dzīvot nav slikti, taču uzsver, ka jārada iespēja dažāda vecuma cilvēkiem iesaistīties dažādās aktivitātēs. “Tāpēc nolēmu rakstīt šo projektu par jauniešu centra izveidi. Tur būs vieta arī mana vecuma cilvēkiem. Turklāt ģimenē aug bērni, un man jādomā par to, kādas viņiem būs iespējas. Vienmēr var gaidīt, ka kaut ko izdara pašvaldība vai valsts, taču uzskatu, ka arī pašiem cilvēkiem, kuri dzīvo konkrētā vietā, ir gan iespējas, gan pienākums kaut ko darīt lietas labā,” saka Rita. “Arī Ģikši nav izņēmums, daudzi skolas vecuma jaunieši pagastā vairs neatgriežas. Protams, svarīgi, lai būtu darbs, bet laukos tā nav. Arī es nenoliedzu, ka vēlētos dzīvot pilsētā. Tur ir vairāk iespēju gan man, gan bērniem. Nenoliedzami, pilsētas dzīve, lai arī mazpilsētas, ir daudz dinamiskāka un iespējām bagātāka,” saka Rita. Liene Lote Grizāne
Komentāri