Straupiete Vineta Krūmiņa ir vienīgā meitene Cēsu Profesionālajā vidusskolā, kur viņa apgūst galdnieka profesiju. Vineta stāsta, ka gan vecvecāki, gan vecāki ir galdnieki, līdz ar to viņai šāda profesijas izvēle likusies pašsaprotama.
Vineta teic, ka, nenoliedzami, interese par koka darbiem ir mantota, jo jau kopš 5. klases viņa Straupes pamatskolā apmeklējusi galdnieku nodarbības, kas gan bija paredzētas galvenokārt zēniem.
“Zēni pēc stundām nereti apmeklēja darbmācības pulciņu, es viņiem piebiedrojos. Bija tāds jauks skolotājs Staris, kurš mani laipni uzņēma puišu bariņā un ļāva pierādīt, ko protu. Ātri vien saņēmu pirmās uzslavas, un patiesībā tieši šis skolotājs bija tas, kurš deva pārliecību, ka varu mācīties galdniecību, jo man tas darbs patīk un padodas,” domās dalās Vineta.
Jauniete gatavojas beigt pirmo kursu un ar mācībām un iegūtajām zināšanām Profesionālajā vidusskolā ir ļoti apmierināta. Meitene teic, ka pašreiz strādā pie praktiskā darba – izgatavo divus koka krēsliņus.
“Vienam ir manis izdomāts dizains, otram – skolotāja dots. Tā mums, katram audzēknim, jāuztaisa divi neliela izmēra krēsli. Strādāju ar priedi, jo tās koksne ir samērā mīksta, bet esmu pamēģinājusi strādāt arī ar egli un ozolu. Eglei ir patīkams aromāts, bet ozols ir “smags” koks, ar kuru strādāt nav viegli,” stāsta Vineta.
Vaicāta, kā jūtas, esot vienīgajai meitene skolā, turklāt apgūstot visai vīrišķīgu profesiju, Vineta atbild: “Sabiedrībā ir izveidojušies daudzi stereotipi par to, kas esam, kādiem mums jābūt un kas jādara. Vēl pamatskolas laikā bija cilvēki, kuri man teica, lai apdomāju labi, pirms izvēlos mācīties arodskolā. Arī tagad ik pa laikam par manu izvēli nākas dzirdēt dažādus viedokļus. Taču es mācos to, kas man patīk, interesē un padodas. Un, ja cilvēki sekotu savam aicinājumam, pieļauju, ka daudziem būtu vieglāk dzīvot. Domājot par nākotni, zinu, ka vēlos vēl papildus apgūt dizaina prasmes, pavisam iespējams, kādreiz būšu sava uzņēmuma vadītāja. Turklāt ne jau tāda, kura sēž kabinetā un lako nagus, bet gan pati rada mēbeļu dizainus un ķeras pie ideju realizēšanas.”
Vineta teic, ka viņa nav gluži līdzīga lielākajai daļai meiteņu, lai gan brīvdienās uzvelk svārkus vai kleitu. Taču meitene norāda, ka viņai nerūp tas, ko citi par viņu domā. Vineta ir pašpietiekama un apzinās to, kas viņa ir, ko prot un var dzīvē izdarīt.
“Uz skolu, protams, nāku biksēs vai šortos, nevis kleitās. Kleitas te neiederas, īpaši prakses laikā, kad jāstrādā ar instrumentiem. Taču tā jūtos ļoti labi. Priecājos, ka kursa biedri mani pieņēmuši, sākumā, protams, nācās dzirdēt visu ko. Nav jau ierasts, ka šajā skolā mācās meitenes, taču ļoti ceru, ka turpmākajos gados meiteņu te būs arvien vairāk. Īpaši saistoša mums, jaunajām sievietēm, varētu būt jaunā mācību programma – mēbeļu dizaina speciālists,” norāda Cēsu Profesionālās vidusskolas audzēkne.
Runājot par savu ikdienu, Vineta bilst, ka vecāki ir priecīgi par viņas izvēli. Viņi tic meitas talantam un prasmei strādāt ar koku.
“Brīvdienās mājās krūmiņiem, puķēm taisīju sētiņas, lai zari un ziedi negāžas zemē. Pienāca mazā māsa, kas mācās 4. klasē, palīdzēja man un sacīja, ka arī mācīšoties par galdnieku. Es nosmējos un atbildēju, lai viņa domā kaut ko citu, jo mājās es būšu vienīgā galdniece,” joko Vineta. Viņa bilst, ka katram jaunietim ir būtiski dzīvē izvēlēties pareizo ceļu. Tas attiecas galvenokārt uz īstās izglītības izvēli.
“Es ieteiktu daudz neklausīties ne skolotājos, ne vecākos. Jauniešiem pašiem ir jājūt un jāsaprot, kas skolā padodas visvairāk. Tāpat mazāk jādomā par to, kurā profesijā konkrētajā brīdī var nopelnīt visvairāk. Uzskatu, ja darbs būs hobijs, tad viss būs kārtībā. Netrūks ne naudas, ne darba,” spriež jauniete no Straupes pagasta. Liene Lote Grizāne
Komentāri