Filmas „Matrikss” veidotāji un filmas „Skrien, Lola, skrien” režisors piedāvā Tomu Henku, Halli Beriju, Hjū Grantu un citas zvaigznes Deivida Mičela fantastikas romāna „Mākoņu atlants” ekranizācijā. Šo filmu varēja skatīties arī “Kino Lora” Siguldā. „Mākoņu atlants” ir līdzīgs spoguļu labirintam: seši laikmeti, seši stāsti un varoņi, kuru gaitas savijas laikā un telpā. Jauns notārs 19. gadsimtā ceļo ar kuģi uz Sanfrancisko, un komponists, kas ir spiests tirgot savu dvēseli un ķermeni Eiropā laikā starp diviem pasaules kariem. Žurnāliste no 1970. gadu Kalifornijas, kurai izdodas atklāt korporatīvu sazvērestību, un neliels mūsdienu izdevējs, kas ticis pie lielām naudas summām un tagad slēpjas no kreditoriem. Viesmīle – klons no ātrās ēdināšanas uzņēmuma futūristiskā Korejā un kazu gans civilizācijas norietā tālā nākotnē… Visi šie tik atšķirīgie cilvēki ir saistīti laikā un telpā ar neredzamu pavedienu. Par šo filmu dzirdētas ļoti dažādas atsauksmes, sākot ar to, ka tā ir “galīgs sviests”, un beidzot ar slavas dziesmām un urravām. Arī sociālajos tīklos var lasīt pārdomas par šo kinodarbu. Viens no komentāriem: “Pasaules gals pērn varbūt arī nepienāca, bet skatoties, kādas filmas filmē, skaidrs, ka šajā pasaulē kaut kas vairs nav kārtībā.” Gluži pretējs komentārs: “Pēdējā laika trīs labākās stundas kinoteātrī. Lieliska filma. Nedaudz žēl cilvēku, kuriem tā arī neizdodas uztvert brīnišķīgo ceļojumu, ko šī filma sniedz. Nelaidiet garām iespēju to redzēt! Taču maziem prātiem nesaprast!” Šoreiz par kinofilmu stāsta Māra Neimane un Uģis Klepsteris. Jaunieši par kinodarbu sajūsmināti nav, tomēr atzīst, ka no katras filmas ir kaut drusciņa, ko pārdomāt un paturēt sevī. – Jāprasa uzreiz un konkrēti – vai filma patika? Uģis: – Filmā ir daudzas A klases kinozvaigznes, piemēram, Toms Henks un Halle Berija. Interesanti šos aktierus iepazīt visos sešos dažādajos stāstos, kaut gan pieļauju, ka ne visus atkodēju. Aizmigt neļāva arī futūriskie specefekti, tie bija lieliski! Māra: – Filma bija pārāk gara. Tā manu uzmanību nenoturēja, sen nebiju kino laikā raudzījusies pulkstenī, lai uzzinātu, cik vēl līdz beigām. -Vai no filmas gaidījāt kaut ko vairāk, ņemot vērā, ka darbu veidojuši arī filmas „Matrikss” un „Skrien, Lola, skrien” režisori? Māra: – Uz šo filmu braucu, daudz neko par to nezinot. Laikam nebiju redzējusi pat treileri. Tas varbūt slikti, taču gan filmu “Matrikss”, gan “Lolu” es redzējusi esmu, abas savulaik bija vienas no manām mīļākajām filmām. Meklēt filmās kopīgu vai līdzīgu rokrakstu man nepatīk. Tas nozīmētu, ka viss kaut kam līdzinās un atkārtojas. Šī filma bija citāda. Tā noteikti neiekļūs manā iecienītāko filmu listē. Uģis: – Kamēr jūs runājat un prātojat, izlasīju par šīs filmas veidotājiem
brāļiem
Vačovskiem. Klausieties! Būs interesanti: “Viens no brāļiem Vačovskiem, kura vārds reiz bija Lerijs, šobrīd ir radikāli transformējis sevi – viņš ir veicis dzimuma maiņas operāciju. Tagad Lerija vietā ir simpātiska sieviete labākajos gados ar ugunīgu matu ērkuli, vārdā Lana Vačovska. Lerijs, kas nu ir Lana, uz savas ādas ir īstenojis vienu tām tēmām, kas dominē un jēdzieniski savāc struktūrā sarežģīto filmu “Mākoņu atlants”. Viņš ir pārkāpis robežas – dabas un Dieva noliktās, visai netradicionāli pierādot, ka nebrīve, hierarhija, konvencijas, shēmas, struktūras un robežas – tas viss ir mūsu galvās, jā, protams, arī sociumā – konkrētā laikā, telpā un sabiedrībā, kurā valda noteiktas normas un pieņēmumi. Taču robežas var šķērsot. Filma “Mākoņu atlants” ir reibinoša robežu šķērsošana, ko īstenojuši Lana un Endijs Vačovski sadarbībā ar Vācijas režijas talantu Tomu Tikveru.” To laikam kritiķe D. Rietuma stāstījusi. Tagad saprotu, kāpēc filma ir tāda…
-Kas pēc šīs filmas noskatīšanās palicis prātā? Māra: – Noteikti jau tā ideja, ko filmā vairākkārt arī uzsver- no šūpuļa līdz kapam esam cieši saistīti cits ar citu. Arī tā ideja, ka nākamajā dzīvē noteikti atbildēsim par paveikto iepriekšējā. Patika arī, kā tiek atspoguļoti seši dažādie stāsti, kas norisinās atšķirīgos laika posmos. Ne velti vienā no epizodēm Halle Berija un Toms Henks teic – ir sajūta, ka kādreiz būtu tikušies. Un bija jau arī, tikai citās dzīvēs. Uģis: – Man laikam vairāk saistīja tās klonētās sievietes. Turklāt tā ideja, ka pašas tiek barotas ar savu gaļu… Man tas mudināja uz domām, vai mēs zinām, ar ko tiekam baroti?! Māra: – Nu tu gan..! Uģis: – Bet tā jau tas ir! Šķiet, arī mēs reizēm esam kā nozombēti un redzam tikai to, kas notiek deguna galā, bet ne plašāk un tālāk. Arī mūsdienās būtu jānāk atskārsmei par to, kas esam un kur dzīvojam…. Jā, lai arī sākumā filma likās pilnīgs sviests, tomēr spriedelēt par to var. Domas jau tajā visā ir.
Māra: – Ejot skatīties šo filmu, noteikti vajadzētu zināt, ka viens no tās principiem ir ļaut aktieriem izspēlēt vairākas lomas. Dažādus dzimumus, vecumus, laikmetu varoņus. Tas ir interesanti. Un noteikti vajag noskatīties filmas beigu titrus! Šai filmai tas nepieciešams. Liene Lote Grizāne
Komentāri