Šķiet, apreibt var no tā, cik daudz šovu ziemā iespējams skatīties televīzijas ekrānos. Viens no tiem ir arī pašmāju šovs “Lauku sēta”, kur piedalījās Laura Makare no Skujenes. Jaunietei ir 23 gadi. Lauku darbi viņai nav sveši, jo meitenes vecākiem pieder saimniecība. Tēvs darbojas ar bitēm, mamma ar lopiņiem. Arī Laura jau no agras bērnības iesaistīta visdažādākajos darbos. Šis Laurai bijis pārmaiņu gads, kad domas šaudījušās šurpu turpu, cenšoties saprast, ko īsti jauniete vēlas darīt. Īstajā brīdī pie apvāršņa parādījies šovs “Lauku sēta”.
“Es alku pēc pārmaiņām. Nejauši pamanīju pieteikuma anketu šovam. Aizpildīju, bet nodomāju, ka tikt šovā cerības ir mazas. Kā nekā kopumā šovam pieteicās vairāk nekā 300 cilvēku, bet izraudzīti tika tikai 12 dalībnieki. Bija pagājis vairāk nekā mēnesis, kad atnāca īsziņa ar uzaicinājumu uz atlasi. Biju pārsteigta, jo par savu pieteikumu biju jau paguvusi aizmirst. Bet uz atlasi devos – tur mums bija par sevi jāpastāsta, sevi jāprezentē,” atceras Laura. Pēc divām dienām žūrijas komisijas pārstāvis zvanījis Laurai un teicis, ka viņa tikusi nākamajā kārtā, kuras rezultātu nosaka skatītāju balsojums. Arī to Laura veiksmīgi izturējusi. Nu radās izšķirošais jautājums – piedalīties šovā vai ne?
“Protams, mana ģimene uz šo jautājumu skatījās ar dalītām jūtām. No vienas puses, tā ir iespēja iegūt jaunu un interesantu pieredzi, bet, no otras puses, – tas ir ilgs laiks, kas jāpavada prom no mājām, saziņa ar tuviniekiem ir ierobežota. Tomēr tagad jāatzīst, nevienā brīdī lēmumu piedalīties šovā neesmu nožēlojusi,” stāsta Laura.
Visi dalībnieki uz šova izvēlēto saimniecību braukuši kopā.
“Mums nebija ne mazākās nojausmas, kurp dodamies. Nonākot galapunktā, bijām pārsteigti , cik saimniecība sakopta. Domājām, kādēļ tad esam šeit, ja viss ir tik tīrs un kārtīgs. Bet, protams, darbi atradās. Tiklīdz siena šķūnī tika ierādītas guļvietas, bija jāķeras klāt pirmajiem pienākumiem,” atceras Laura.
Šogad pirmo reizi šova vēsturē noteikumi paredzēja, ka cīņa notiks divās komandās – sacenšoties meitenēm pret puišiem. “Ja puiši ir fiziski spēcīgāki, tad sievietes varēja likt lietā apķērīgumu un loģisko domāšanu. Jāsaka gan, ka mēs nepratām sastrādāties – radās strīdi, domstarpības. Turpretim, cepuri nost, puišu komanda nudien strādāja vienoti,” stāsta šova dalībniece, kura atzīst, ka piedalīties jebkurā televīzijas šovā ir liels risks, jārēķinās, ka ne vienmēr un ne visiem patiksi. Arī Laura pirms izbalsošanas no šova tika atzīta par sliņķi. Šim saimnieku lēmumam Laura piekrīt daļēji: “Kad sākās šovs, es sev apsolīju – lai nu kas, bet uz sliņķa sola es nonākt nedrīkstu. Solīju sev strādāt smagi, ar pilnu atdevi. Tā arī darīju, tomēr emocionālā spriedze darīja savu. Man bija jāizpilda uzdevums, ko darīju pirmo reizi. Tā bija aitu cirpšana. Kamēr aitiņa tika cirpta, tā gulēja zemē sasietām kājām. Es tai uz galviņas liku savus saslapinātos darba cimdus. Šai aitiņai ļoti pieķēros, ar to pat runāju. Un tad uzzināju, ka tieši šī aita mums jānokauj. Es to nevarēju izdarīt, neizturēju un aizgāju. Ja tā būtu jebkura cita aita, es, iespējams, būtu saņēmusies un to izdarītu. Bet tā bija tieši tā aitiņa, kurai tik ļoti pieķēros. Varbūt šis bija viens no iemesliem, kādēļ tiku atzīta par sliņķi,” spriež Laura.
Starp lauku sētā darāmo bijusi lūžņu kaudzes kārtošana, pagraba sienas mūrēšana, malkas skaldīšana un citi darbi, kas saistīti ar teritorijas labiekārtošanu. Laura uzskata, ka šovā ir guvusi pozitīvu pieredzi un nu esot liels gandarījums par katru paveikto darbu. Turklāt dalība šāda veida pasākumā esot cīņa ar sevi ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
Raksta autore: Madara Ozoliņa
Komentāri