Četri jaunieši- Elena Gribinča no Moldovas, Taku Kobajaši no Japānas, Jūlija Dore un Lilja Veša no Vācijas -četras nedēļas pavadīja Latvijā.
Jaunieši Latvijā ieradās kā studentu organizācijas AIESEC rīkotajā starptautiskajā apmaiņas projekta „Your Idea Wanted” – „Meklējam tavu ideju” dalībnieki, viņi dzīvoja un darbojās kur kurais- Cēsīs, Dobelē un Saldū.
Elēna un Jūlija viesu ģimenē dzīvoja Cēsīs, un kopā ar Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkņiem radīja inovatīvus produktus un mārketinga plānus atpūtas bāzei “Žagarkalns”. Bet Taku un Lilja šo laiku pavadīja Dobelē un Saldū.
Šobrīd jaunieši jau devušies mājup. Taču, kad tikāmies ar jauniešien pagājušajā nedēļā, vaicāju par viņu pirmajiem iespaidiem Latvijā un to, kas viņus šeit visvairāk pārsteidzis.
Izņemot Lilju, pārējiem jauniešiem šī bija pirmā reize, kad viņi bija Latvijā un katrs par šo valsti bija nedaudz citādās domās. Taku no Japānas teica, ka Latvijā laika apstākļi šķiet pārlieku auksti un nepiemēroti viņam, savukārt Elenai vecāki pieteikuši mājup pārvest šprotes un latviešu alu.
– Padalieties pārdomās, kā jūtaties Latvijā?
Taku:- Man Latvijā patīk, ja neskaita laika apstākļus. Tauta, tradīcijas, kultūra, arhitektūra man šķiet ļoti interesanta. Baltijas valstis līdz šim man bija pavisam kaut kas svešs un nezināms. Tieši tādēļ ar lielu interesi devos uz Latviju, lai redzētu valsti un tautu, kas man ir pavisam sveša.
Lilja:- Man patīk dzirdēt latviešu valodu. Tā šķiet ļoti interesanta un pavisam atšķirīga no citām valodām, kuras pārzinu- vācu, krievu, angļu. Latvija ir maza valsts, te nav lielpilsētu, un tas ļauj justies daudz brīvākam un relaksētākam.
Jūlija:- Un cilvēki Latvijā ir ļoti draudzīgi. Mēs šo nedēļu laikā esam satikuši tik daudz cilvēku, visi viņi bijuši laipni, atsaucīgi un draudzīgi.
Elena:- Piekrītu Jūlijai. Pirms došanās uz Latviju domāju, ka atbrauksim uz šo valsti, kas ir viena no ziemeļu valstīm, cilvēki te būs vēsi un ļoti nopietni. Bet esmu patīkami pārsteigta par sirsnību un atvērtību, kādu no latviešiem izjūtam. Mani pārsteidza arī, ka jaunieši Latvijā ļoti labi runā angļu valodā.
Taku:- Jauniešu organizācija AIESEC studentus sūta nevis uz galvaspilsētām, bet uz reģioniem un mazākām pilsētām. Protams, Dobeli, Saldu vai Cēsis nevar salīdzināt ar Rīgu, bet arī šīs mazās pilsētas ir jaukas.
-Vai jūsu ģimenes atbalsta, ka ceļojat, studējat citās valstīs un kādu laiku neesat mājās?
Jūlija:- Tā kā Latvijā esam tikai mēnesi, tas nav ilgs laiks. Protams, vecāki skumst pēc manis, e-pastā sarakstāmies vai kontaktējamies skaipā. Bet viņi mani atbalsta un ir apmierināti, ka ceļoju un redzu, kā cilvēki dzīvo citviet pasaulē.
Elena:- Man mamma lūdz no Latvijas atvest šprotes, bet tētis- īstu latviešu alu. Vecāki man teica, ka uz Latviju dodos misijā, lai pārvestu šīs divas lietas. Tāpēc arī esmu Latvijā.( smejas).
Lilja:- Vienu mēnesi izturēt svešā vidē, valstī nav grūti. Ja būtu jādodas prom uz gadu, diviem, tad gan padomātu, kā tas ir.
Elena:- Bet es domāju, ka šādas apmaiņas programmas vai studēšana citās valstīs ir iespēja pilnveidot sevi un zināšanas. Turklāt mēs šajā gadījumā neesam tūristi, bet dzīvojam latviešu ģimenē, saskaramies ar ikdienu. Tas ir citādāk nekā vienkārši ceļot un dzīvot viesnīcā.
– Kas jūs visvairāk ir pārsteidzis, dzīvojot šo mēnesi Latvijā?
Taku:- Es dzīvoju ģimenē Dobelē, un mani pārsteidza tas, ka šajā ģimenē nav kopīgu vakariņu. Vai tā ir arī jūsu latviešu ģimenēs, meitenes?
Elena:- Nē. Tas laikam atkarīgs no katras ģimenes tradīcijām.
Taku:- Jā, tas mani pārsteidza, jo Japānā ģimenes vakariņo un pat bieži vien pusdieno kopā. Arī ēšanas tradīcijas šeit ir atšķirīgas. Japānā pasniedz vismaz sešus dažādus ēdienus, bet Latvijā pusdienošana vai vakariņošana ir ļoti vienkārša. Ir viens ēdiens- kartupeļi, rīsi ar gaļu vai zupa un tas ir viss. Tiesa gan, porcijas ir ļoti lielas. Japānā uz galda ir daudz dažādu ēdienu, bet mazās porcijās.
Jūlija:- Jā, mani ar kas pārsteidza. Cilvēki Latvijā, neskatoties uz apledojušiem ceļiem, sniegputeni ļoti ātri brauc ar auto. Ja Vācijā būtu šādi laika apstākļi, viss apstātos.
Lilja:- Es arī teiktu, ka ēdiens ir atšķirīgs. Mēs tik daudz neēdam pankūkas, pelmeņus. Kaut kas neierasts bija aukstā zupa. Tā ir rozā krāsā. Bet saprotu, ka latvieši tādu ēd galvenokārt vasarā.
Jūlija:- Domāju, ka ēdienu atšķirības nav tik krasas. Jo latviešu ēdienkartē visai bieži ir arī kartupeļi, makaroni un gaļas produkti. Bet rozā biežu zupa gan bija kas jauns. To mums pasniedza latviešu tradicionālo ēdienu vakarā.
Elena:- Teikšu, ka Latvijā jūtos kā mājās un nekas mani īsti nepārsteidz. Arī mana un Jūlijas viesu ģimene Latvijā ļoti līdzinās manējai.
Taku:- Mani pārsteidza tas, ka daudzi latvieši brīvdienās no savas pilsētas dodas uz Rīgu. Japānā nav tā, ka no citām pilsētām brīvdienās cilvēki dotos uz Tokiju.
Jūlija:- Interesanti arī, ka uz kartes attālums starp Cēsīm uz Rīgu ir pietiekami liels. Taču ceļā uz Rīgu ar vilcienu paiet vien nieka stunda.
Taku:- Vēl viena atšķirība. Japānā cilvēki nekad nestrādā tik garu darba dienu kā Latvijā. Japāņiem astoņas stundas darba laika ir kaut kas neierasts. Japānā mēs aizejam uz darbu un ātri nākam mājās. Daudz laika mums atliek atpūtai un ģimenes izklaidei. Japānā cilvēki vairāk izbauda dzīvi, es gan nezinu, vai tas ir labāk,vai sliktāk. Liene Lote Grizāne
Komentāri