Kino “Lora” Siguldā skatāma latviešu jaunākā spēlfilma “Sapņu komanda 1935”. Tās režisori ir Aigars Grauba un Andrejs Ēķis. Par šo filmu viedokli pauda Ieva Kiršteina un Kristers Mednis. Abi jaunieši atzina, ka viņus filma uzrunājusi un tā neapstrīdami esot viena no labākajām pēdējos gados uzņemtajām latviešu filmām. 1935. gadā Ženēvā tiek rīkots pirmais Eiropas čempionāts basketbolā. Basketbols Eiropā ir jauna un ne īpaši populāra spēle, komandas iepriekš nav tikušās starptautiskās sacīkstēs. Visi grib būt pirmie, ierakstīt savas valsts vārdu sporta vēsturē. Čempionātam gatavojas arī Latvijas valsts vienība. Jaunais treneris Baumanis ir pārliecināts, ka viss ir iespējams, viņš tic, ka basketbols var kļūt par populāru spēli, ka var apvienot cilvēkus ar dažādām interesēm un ambīcijām vienotam mērķim, ka visas valstis Eiropā ir vienlīdz svarīgas un līdzvērtīgas un uzvarēs labākais. Intrigas un sīkas nebūšanas, pārpratumi un raksturu cīņas – tas ir ceļš uz čempionātu. Uzvarēt var, tikai vispirms uzvarot sevi. -Kādas bija pirmās emocijas pēc filmas noskatīšanās? Varēja redzēt, ka cilvēki sēž zālē līdz pēdējai filmas titru rindai. Ieva: -Noteikti un neapstrīdami- laba filma. Man bija interesanti uzzināt faktus par to, kādi tad ir vēsturiskie aizsākumi basketbolam Latvijā, bet arī ar lielu interesi vēroju latviešu aktierus. Lieliski filmā ir jau iemīļotie aktieri Vilis Daudziņš, Jānis Āmanis, Inga Alsiņa, Intars Rešetins, Ģirts Ķesteris un daudzi citi. Protams, patīkami redzēt lomā iejūtamies arī mūziķi Intaru Busuli vai TV seju Māri Grigali, kā arī cilvēkus, kuri mūsdienās komentē televīzijā sporta ziņas. Kristers: -Piekrītu. Tiešām kolosāla filma. Interesanta, kvalitatīva, un mūsu aktieru priekšā cepuri nost. Lasīju, ka, gatavojot šo filmu, tās veidotāji ne tikai Latvijā, bet arī Šveicē vāca vēstures materiālus par pirmajām Eiropas meistarsacīkstēm basketbolā. Un tā arī bija, ka Latvijas uzvara šajās sacensībās bija liels notikums. Mani uzrunāja šī vēsturiskā puse. Protams, diezgan liels blieziens pa galvu ir arī filmas beigas. Tās man lika aizdomāties, cik lielā mērā mēs kā tauta esam nīcināti dažādos laikos. Esmu pēc šīs filmas noskatīšanās lasījis un klausījies intervijas, arī sporta cilvēki atzīst, ka filma ir laba. Bija pat raidījums, kur speciāli stāstīja par treneri Baumani, viņš savu darbību balstīja uz zinātni. Pirms došanās uz Ženēvu pētīja pretinieku komandas, smalki analizēja katras spēles stilu un taktiku, lai varētu savus spēlētājus aizvest līdz uzvarai. Lai spēlētājiem būtu laba sportiskā forma, Baumanis pieaicināja vieglatlētu Rihardu Dekšenieku, kura uzdevums bija panākt spēlētāju tādu fizisko sagatavotību, lai viņi cīnītos līdz spēles pēdējai sekundei. Tas filmā viss kolosāli parādīts. -Vai, skatoties filmu, neradās pārdomas par to, kādi esam mēs, latvieši, un kā izskatāmies citu tautu acīs? Ieva: -Domāju, ka ne tikai toreiz, bet arī mūsdienās ir identiskas situācijas. Tas, ka Eiropa citām valstīm piešķir lielāku finansējumu dažādās jomās nekā Latvijai – ir aktualitāte arī šobrīd. Arī latviešu nievājošā attieksme vienam pret otru ir tas, kas valda mūsdienu sabiedrībā. Kristers: – Laikam jau nav tikai tāds joks, ka esam reņģu ēdāji, kas staigā pastalās un dzied tautas dziesmas. Laikam jau patiešām citu valstu vidū tādi izskatāmies. Man no filmas spilgti prātā palika skats, kā zālē ienāk Šveices izlases sportisti -visi baltos uzvalkos, bet mūsējie pelēkās lina biksiņās un žaketēs. Domāju, arī mūsdienās ir pietiekami daudz situāciju, kad uz mums raugās kā uz dīvainiem. Manuprāt, filmā runā arī par mūsdienu aktualitātēm. Vienmēr būs kāds naudas grābējs valdībā, kurš labāk pats aizbrauks uz alus čempionātu, nevis naudu izlietos mērķim. Vienmēr būs kāds, kurš savu tēlu pucēs uz citu sviedru rēķina, un vienmēr būs kāds, kurš klanīs galvu, bet nejēdzības neapturēs. Un tad vienmēr būs kāds Antiņš, kurš ies, cīnīsies un, spītējot visam, pierādīs, ka ir lietas, ko varam, spējam un mākam. Man ļoti patika šī filma. Ieva: -Tā tiešām ir patriotiska, tāpat kā iepriekšējās filmas, pie kurām strādājis Grauba un Ēķis. Piekrītu, ka Latvijas vēsture jauniešiem jāstāsta caur šādiem veiksmes stāstiem. Patika filma “Rīgas sargi”, kurā pavisam vienkāršā veidā bija iespēja uzzināt, kas Lāčplēša dienai, 11. novembrim, pamatā. Šis ir cits stāsts, taču arī cieši saistīts ar mūsu vēsturi un tautu. -Vai šis mākslas darbs nav pierādījums, ka Latvijā spējam uzņemt labas un kvalitatīvas filmas? Kristers: -Protams. Ir žēl, ka arī kino jomā esam kā tādi pastalās skrienoši letiņi, kuriem nav naudas laba kino uzņemšanai. Jo viss pārējais jau mums ir – labi režisori un lieliski aktieri. Ieva: -Lasīju, ka šī spēlfilma uzņemta 80 dienās divu gadu laikā un kopējās izmaksas bijušas ap divi miljoni eiro. Gribētos, lai Latvijā mēs varētu uzņemt daudz vairāk šādu filmu. Liene Lote Grizāne
Komentāri