Tādu laimes formulu ir atradusi biatloniste un studente no Priekuļiem – Annija Keita Sabule. Savu ikdienu viņa pavada starp ģimeni, sportu un skolu. Spēja ģimenei saprasties, viņasprāt, ir svarīgākais dzīvē. Vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs, dos padomu. “Man tā ir ģimene, kas iemācīja būt tādai, kāda esmu,” stāsta Annija. Šobrīd, veiksmīgi noslēgusi pirmo studiju gadu Vidzemes Augstskolā, Annija var veltīt vairāk laika ne tikai ģimenei, bet arī treniņiem.
Biatlons ir Annijas otrā ģimene. Ar šo sporta veidu viņa sāka nodarboties septiņu gadu vecumā, kad mācījās pirmajā klasē. Izlūgusies vecākiem atļauju, Annija devās uz Priekuļu biatlona trasi, kur viņu sagaidīja trenere Anžela Brice. Kopā viņas treniņus aizvada joprojām, arī pēc 13 gadiem. “Sākumā nepatika, darīju to ar asarām, bet vecāki bija strikti – ja iesāki, vajag turpināt. Pieaicināju draugus, ar laiku sāka interesēt. Draugu gan biatlonā vairs nav, bet es esmu, jo gadu laikā esmu sapratusi, ka manā sirsniņā šis sporta veids ir kas īpašs,” atmiņās dalās Annija. Viss mainījās, līdzko viņa sāka piedalīties sacensībās. “Pārdzīvoju par katru medaļu, kritienu, startu un tad sāku saprast, cik svarīgi man tas ir. Un nekas nav mainījies – joprojām ir uztraukums pirms katra starta.”
Annija ir vairākkārtēja Latvijas čempione, kā arī jau trīs gadus ir pārstāvējusi Latviju Pasaules čempionātā junioriem. Nākamais gads tur būs pēdējais, un gatavošanās tam ir viņas nākamais mērķis. Kāpēc nākamais? Jo katru gadu Annija izvirza mazākus mērķus, kurus var sasniegt, nevis tādus, kurus neizpildot jutīsies vīlusies. Latvijas čempiones tituls pašai ir ļoti svarīgs, uzskata Annija. “Kad uzvari savas valsts līmenī, tas liecina, ka savā sporta veidā attiecīgajā vecuma grupā esi labākais, un to atsvērt nav iespējams. Tituls ir tituls, bet galvenā ir apziņa, ka esi labākais.”
Viņa uzskata, ka sasniegums ir tas, kas tiek darīts, jo pašam patīk, nevis piespiedu kārtā. “Manuprāt, mans lielākais sasniegums nav ne iegūtie Latvijas čempiones tituli, ne vietas citās sacensības, bet gandarījuma sajūta par paveikto. Esmu sasniegusi līmeni, kad varu lepoties ar izdarīto,” stāsta Annija.
Runājot par profesionālas sportistes gaitām, kad būs aizvadīta pēdējā sezona junioru vecuma grupā, Annijai vēl nav galīga lēmuma: “Grūti pateikt. Šobrīd Latvijas biatlonā ir šaubīga situācija un ir daudz neskaidrību – kas notiks tālāk, kas būs ar treneriem, finansējumu. Noteikti gribētu turpināt, bet neesmu pārliecināta, ka Latvijā tas ir iespējams, tāpēc negribu par to skaļi runāt. Varbūt kāds liek uz mani lielas cerības, gaida, ka sekošu Baibas Bendikas un Madaras Līdumas piemēriem, tomēr viss nav tik vienkārši.”
Taču, kā Annija pati saka, sports ir viņas galvenā dzīves daļa, tāpēc no tā noteikti neplāno atteikties. Viņai patīk viss, kas ar to saistīts. Ikdienā, neskaitot slēpošanu un šaušanu, kas ir biatlona sastāvdaļas, treniņu procesā tiek iekļauti arī citi sporta veidi: skriešana, riteņbraukšana, lēkšana, vingrošana. Īpaši viņu aizrauj riteņbraukšana, ar ko nodarbojas arī viņas draugs Mārtiņš Blūms, MTB XCO braucējs, viens no ZZK komandas līderiem, kurš nupat izcīnīja Latvijas čempiona titulu MTB maratonā. “Man ļoti patīk skatīties Mārtiņa sacensības, šo sportistu smagais darbs dod man stimulu,” saka Annija. Tieši viņš ir viens no galvenajiem motivācijas avotiem, kur smelties spēku grūtos brīžos, to dod viņa cīņasspars un sagatavotība. Annija vienmēr bijusi sajūsmā par viņa punktualitāti, par to, ka viņš velta sevi treniņam vienmēr precīzi paredzētajā laikā. Ja ikdienā līdzās ir tāds sportists, ir spēks turpināt iesākto.
Brīži, kad trūkst motivācijas, ir smagi. Neskaitot draugu Mārtiņu, Annija rod motivāciju vēl divos veidos: “Kad rodas jautājums, kāpēc es vispār to daru, parasti apsēžos un padomāju – kur es esmu bijusi, kādas emocijas mani šos 13 gadus ir pavadījušas, cik liels darbs ieguldīts. Tad nav sarežģīti aiziet uz kārtējo treniņu un saprast, ka visiem šādi mirkļi uznāk, ir vienkārši jāturpina. Cenšos pati sevi motivēt, jo es taču dzīvoju sev un man jāprot saprast sevi pašai!” Motivācija ir vecāki, jo viņi Annijas attīstībā ieguldījuši lielus līdzekļus – gan finansiāli, gan fiziski un morāli -, un viņa uzskata, ka tas ir jaunietes pienākums – saņemt sevi rokās un turpināt.
Anniju raksturot grūti, jo īpašību un iezīmju netrūkst, taču pati saka, ka ir labsirdīga – vienmēr sniegs padomus vai palīdzību, jo tic, ka labās lietas dzīvē nāk atpakaļ. Stresa situācijās viņa ir nosvērta un spēj koncentrēties konkrētai lietai, un izdarīt to pēc iespējas labāk, ņemot vērā situāciju un apstākļus, kā arī uzsver, ka nelec pāri ambīcijām, jo dzīvē mēs visu laiku mācāmies.
Turpretī ar sliktajām īpašībām ir vieglāk, tās viņa zina uzreiz: “Cenšos ieklausīties cilvēku teiktajā, bet reizēm to palaižu garām, jo uzskatu, ka man tomēr ir taisnība. Parasti tā ir ar mammas un tēta padomiem – beigu beigās taisnība izrādās viņiem un man nākas samierināties, ka esmu kļūdījusies. Kā arī vēl kas – atzīstu, ka esmu neproduktīva, kad strādāju viena. Manuprāt, tas, ņemot vērā sporta veidu, ar kuru nodarbojos, nenāk par labu. Bieži treniņu procesā apkārt nav cilvēku, un tad es cīnos ar to, kā darbus darīt vienai. Man ļoti patīk būt starp cilvēkiem, es neesmu vienpatis, tāpēc dažreiz tas traucē. Bet biatlonā ir svarīgi reizēm būt arī vienai un spēt koncentrēties vienatnē. Es to varu, bet es zinu, ka tās nav spēju robežas, varētu izdarīt arī labāk.”
Raksta autore: Edīte Mežciema
Komentāri