Divdesmit sešus gadus vecais cēsnieks Andis Šveicis ir fantastisks jaunietis, kurš rod laiku daudz un dažādām nodarbēm. Atzīst, ka laiks ir saplānots pa stundām. Viņš nevar iedomāties, ka spētu dienu pavadīt dīvānā pie televizora. Svarīgākais Anda dzīvē ir viņa ģimene – sieva Inuta un sešus mēnešus vecā meitiņa Patrīcija.
“Aizraujos ar slidošanu, snovošanu, kaitošanu, veikošanu, alpīnismu, peintbolu. Rīkoju sporta spēles, taisu krelles un auskarus. Esmu mācījies dejot pat salsu,” stāsta Andis un piebilst: „Nevaru ciest neko nedarīt, tāpēc esmu aizrāvies ar daudz un dažādām lietām.”
Runājot par pērļošanu, Andis nenoliedz, kad pirmās pašdarinātās rotas uzdāvinājis meitenēm, lielākā daļa saņēmēju nav ticējušas, ka tas ir viņa roku darbs. „Domāja, kā džeks var taisīt tādas lietas! Arī draugi smējās, bet tagad visi zina un ir pieraduši. Jāsaka, jau labu laiku neesmu mocījies domās par to, ko dāvināt meitenēm.
Uztaisu auskariņus, krelles vai kādu rokassprādzi. Galvenais, tas ir darināts paša rokām un nāk no sirds,” saka puisis un jautāts, kā viņš dzīvē visu paspēj, atbild: „Man viss saplānots pa stundām. Zinu, ko kuru dienu darīšu, kā pavadīsim brīvdienas. Citādi nevaru. Brīvdienās arī ilgi neguļam, par ko dažkārt varbūt dusmojas sieva.” Andis stāsta, ka šobrīd viņa tiešais darbs saistīts ar mēbeļu tehniskā konstruktora pienākumiem.
„Mani šāds dzīves ritms apmierina. Nenoliegšu, ka ir tikai pāris draugu, kuri tiek man līdzi un, neskatoties uz laika apstākļiem vai garastāvokli, dodas kopā braucienos ar laivām vai iet uz mežu. Esmu arī ļoti azartisks cilvēks. Man patīk spēlēt dažādas spēles. Patiesībā visās lietās, ar kurām nodarbojos, esmu ar sirdi iekšā. Kad man būs mazbērni, gribu viņiem stāstīt, ka māku darīt to, to un to. Lai arī viņi mācās. Lai nav tā, ka pasaka – māku tikai bumbu spēlēt, un viss. Dzīve ir pārāk īsa, lai mēs atļautos darīt tikai kaut ko vienu. Domāju, ka neatkarīgi no tā, ko ikdienā darām, piekūstam. Labākā atpūta ir darbības maiņa,” pārdomās dalās Andis.
Jautāts, ko vēl dzīvē gribētu izdarīt, viņš atbild: „Noteikti gribētu izbraukt ar suņu pajūgu. Man ļoti patīk vējš. Arī kaitošanā, braucot ar dēli, kad vējš ir sejā, pārņem fantastiskas sajūtas. Tu atdod sirdi… To nevar vārdos aprakstīt.”
Runājot par sava vecuma vienaudžiem, Andis saka, ka lielākoties jaunieši ir slinki. Liela daļa savu laiku nomet vienkārši zemē, sēžot pie televizora vai datora.
„Es televizoru neskatos, jo man žēl laika. Vēl viena lieta, ko nedaru – nelasu grāmatas. Nevaru tik ilgi sēdēt un neko nedarīt. Tad man vajadzētu kaut ko otrā rokā. Kaut vai savus kokgriezumus veidotu,” saka Andis un jautāts, vai savu nākotni saista ar Cēsīm, saka: „Darba ziņā – nekādu problēmu. Dzīvojam digitālajā laikmetā. Mans ofiss un priekšniecība arī šobrīd atrodas Dānijā, bet es strādāju mājās. Patiesībā es kaut vai Āfrikā šobrīd varētu strādāt. Ir taču pieejams skaips, e-pasts un internets. Var sēdēt kaut meža viducī mazā mājiņā un strādāt.” – Kāda, tavuprāt, ir nelietderīgi pavadīta diena? – Nogulēta dīvānā pie televizora. -Mīļākā multiplikācijas filma? -Izaugu ar „Nu, pogaģi!”, „Ezītis miglā” un krievu multiplikācijas filmu par meitiņu Peciņu. – Kam tu netici? – Ticu Dievam, bet neticu baznīcai. Neticu, ka cilvēki vienkārši tāpat kaut ko mēdz izdarīt vai palīdzēt, izņēmums ir draugi. – Kas tev dzīvē ir vissvarīgākais? – Ģimene. Lai viņiem nekā netrūktu. Lai mēs dzīvotu labi un saticīgi. – Ko gribētu sevī mainīt? – To, lai es mazāk uztrauktos. Mēdzu pārdzīvot par katru sīkumu. – No kā dzīvē baidies? – Domāju, ka ne no kā. Man īsti nav baiļu sajūtas. Tas ir mans lielākais mīnuss.
Komentāri