Kārlis Apalups vēl mācās Vecpiebalgas vidusskolā, bet jau pārsteidz ar dziļiem un plašiem politisko un sabiedrisko procesu vērtējumiem. Kārlis bija viens no septiņiem jauniešiem, kam bija iespēja piedalīties televīzijas spēlē “Es varu būt premjerministrs”.
<b>- Ko guvi, piedaloties spēlē?
– Informāciju par iespēju piedalīties spēlē pamanīja mamma. Viņa pamudināja, lai pamēģinu. Pieteicos, mani uzaicināja uz atlases interviju, tad sekoja radio kārtas, vasaras skola. Man un vēl sešiem jauniešiem tika dota iespēja piedalīties arī televīzijas spēlē.
Uzvara nebija galvenais mērķis, tādēļ nepārdzīvoju, ka nepaliku spēlē līdz galam. Personīgo mērķi sasniedzu, jo piedalījos visās radio kārtās, guvu iespēju izteikties. Man spēle bija kā platforma, lai izteiktu savas domas, lai manas idejas iegūtu atpazīstamību. Bija interesanti gūt pieredzi arī televīzijas projektā, kā arī uzzināt, ko domā atsevišķi jauniešu līderi, kuri arī piedalījās spēlē.
Spēle bija labi organizēta, dalībnieku vidū viens otru neuztvērām kā konkurentus, bet gan kā kolēģus. Politiķi, politologi, žurnālisti, ar kuriem diskutējām un kuri mūs vērtēja, bija profesionāļi. Vienīgais, kas mani nepatīkami pārsteidza, bija politologa Ivara Ījaba izteiktā piezīme, kad izspēlējām situāciju, ko darīt, ja atklājies, ka premjerministrs krāpies vai ie-kļuvis kompromitējošā skandālā. Visi dalībnieki teica, ka atkāptos no amata. Bet I. Ījabs uzsvēra, ka tieši tā vajag runāt, bet ne darīt. Tas pamatu pamatos ir nepareizi, tas neatbilst ētiskai politiķa rīcībai. Manuprāt, tieši melošana, viena teikšana, bet cita darīšana, ir liela problēma, tādēļ šo piezīmi uztvēru sāpīgi.
– Pieminēji, ka vēlējies publiski paust savas idejas. Kādas?
– Grūti nosaukt dažas. Manā vīzijā par to, ko valstī vajadzētu mainīt, ir darbību kopums. Nav vienas universālas idejas, kas atrisinātu visas problēmas.
Ir kāda ideja, par ko daudzi man pārmet – uzskatu, ka mediju, īpaši jau televīzijas, saturs būtu jārediģē. Piemēram, lielākā daļa taču piekrīt, ka ir pareizi nepārraidīt lamu vārdus, rupju izteikšanos. Manuprāt, tāpat būtu jācenzē arī tas, kāda mūzika, filmas, reklāmas redzamas TV kanālos. Tagad diemžēl lielākoties TV rāda ASV veidotas filmas, kurās dominē agresivitāte, seksuālisms un vienaldzība, vieglprātība. Pat amerikāņu pētnieki izpētījuši, ka 97 procenti filmu jauniešus pamudina uz seksuālām darbībām. Manuprāt, TV vairāk vajadzētu raidīt Latvijā veidotas filmas, raidījumus. Piemēram, atceros pacilājošās sajūtas, kādas radās, kopā ar klases biedriem skatoties filmu “Sapņu komanda 1935”.
TV pārraižu saturam jāpalīdz uzplaukt morāles normām sabiedrībā, nevis jāvairo visatļautība. Tā man šķiet. Vispār ir problēma – bieži vien demokrātija tiek uzskatīta par visatļautību, lai gan demokrātija ir tautas vara, kurā sabierības vairākums nosaka noteikumus un attīstību. Mums diemžēl to nosaka neliels procents elites.
Man šķiet nepareizi, ka parlamentārajās demokrātijās, kāda ir arī Latvijā, katra partija uz Saeimu dodas ar saviem uzskatiem un uzstādījumiem, bet, kad partijas satiekas koalīcijā, uzskati saduras un tās nespēj vienoties. Būtu būtiski, lai partijas noliek malā personīgos uzstādījumus, lai domā bezpartejiski, kopā veidojot darbības programmas, lai panāktu labāko rezultātu. Dzīvē diemžēl tā nenotiek, jo, protams, katra partija cenšas panākt savu. Latvijā, šķiet, tuvākajā nākotnē nebūs iespējams vienai partijai gūt uzvaru. Tomēr, ja atceras, ka pirmās neatkarīgās Latvijas laikā vēlēšanās piedalījās pat 170 saraksti, aizvadītajās Saeimas vēlēšanās 13 saraksti nebūt nav tik daudz, kā mēs esam pieraduši domāt.
Svarīgi ir beigt centralizāciju. Esmu piebaldzēns septītajā paaudzē. Zinu, kas ir smags darbs un ko nozīmē, ja pieder zeme. Gribu, lai arī mani bērni izaug laukos. Gribu, lai laukos ir ražošana, skolas, lai lauku attīstība ir prioritāte.
Rīga ir kā bumba ar laika degli. Rīgā ir puse no valsts iedzīvotājiem. Tas ir nepareizi ne tikai no valsts attīstības viedokļa, bet arī raugoties no militārās stratēģijas. Laukos tiek saražota pārtika, bet, ja laukos vairs nebūs cilvēku, kas ražo, ko rīdzinieki ēdīs? Iespējams, lauku attīstībai palīdzētu nodokļu atvieglojumi tiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību, vai tiem, kuri no pilsētas pārceļas uz laukiem. Par to ir diskutēts. Man patīk ideja – pārcelt daļu no ministrijām uz reģioniem. Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija varētu būt Latgalē, Kultūras ministrija, kā jau tas ir izskanējis, – Cēsīs.
Izglītība ir vēl viens būtisks jautājums, kam jāpievērš uzmanība, jo diemžēl problēmu ir daudz. Skolotājam jābūt iedvesmotājam. Par skolotāju var strādāt labākie, zinošākie. Ir tāds teiciens- ārstu kļūdas nomirst uz galda, tiesnešu kļūdas nonāk cietumā, bet skolotāju kļūdas staigā pa pasauli un rada aizvien jaunas kļūdas. Skolotājam ir liela atbildība, bet pašlaik gan prestižs, gan algas ir neatbilstošas. Diemžēl, kopumā ņemot, izglītības sistēma jauniešos nokauj radošumu, tur jāpiekrīt Roberta Ķīļa savulaik teiktajam, ka nevaram gaidīt inovatīvas idejas, projektus, uzņēmējdarbību, ja skolas solā jauniešos radošums tiek iznīcināts, apslāpēts! Tajā pat laikā Latvijā ir daudz spīdekļu. Piemēram, pasaules olimpiādē ģeogrāfijā tieši mūsu skolnieki jau otro gadu pēc kārtas iegūst uzvaru. Tāpat Eiropas līmenī lieliskus rezultātus mūsu skolēni parāda bioloģijas, matemātikas olimpiādēs. Ir arī fantastiski piemēri par panākumiem uzņēmējdarbībā, dažādos projektos. Latvijā vide ir pateicīga tam, lai cilvēks izveidojas par spīdekli, bet sistēma spiež uz leju.
Esmu ļoti pateicīgs savai ģimenei un apkārtējai videi, kas man palīdzēja izveidoties tādam, kāds esmu, un ir manī nostiprinājusi vēlmi pilnveidoties un dot ieguldījumu sabiedrībai.
– Vai ikdienā pietiek laika arī kam citam bez politiskām domām un aktivitātēm?
– Politiskās aktivitātes un domas aizņem vismazāko ikdienas daļu. Esmu māksliniecisks cilvēks. Esmu absolvējis Jaunpiebalgas mūzikas skolu, spēlēju saksofonu, bet paralēli iemācījos arī spēlēt klavieres un ģitāru. Astoņus gadus esmu nodarbojies ar biatlonu, septiņus gadus biju jaunsardzē. Ar literatūru vienmēr esmu bijis uz tu. Rakstu dzeju, lasu grāmatas. Otro gadu spēlēju Vecpiebalgas amatierteātrī. Tā kā mans tētis ir pirtnieks, pirts manā dzīvē ir ļoti svarīga. Interesējos par vēsturi, militāriem jautājumiem.
Vietējā mērogā organizējam arī esamības vakarus. Agrāk Vecpiebalgā kopā sanāca Kronvaldu Atis, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, lai lasītu priekšlasījumus, pārrunātu sabiedriski aktuālus tematus, literatūru. Mēģinām atdzīvināt šo tradīciju un reizi mēnesī organizējam tikšanās.
– Tavos nākotnes plānos ietilpst politiskā karjera?
– Studēt vēlos aktiermākslu, bet gribu uzsvērt, ka šādu izvēli nav ietekmējis Artuss Kaimiņš. Man šķiet, ka tas, ko es varu iegūt, studējot aktiermākslu, man dzīvē noderēs. Tomēr, ja runā par nākotnes plāniem, – gribu dzīvot laukos. Mans personīgais moto ir– koks aug tur, kur ir tā saknes. Manas saknes ir Piebalgā, un tās ir nepārraujamas. Negribu pazaudēties Rīgā, tādēļ noteikti atgriezīšos Piebalgā. Plānos ir arī ražotnes izveide. Tomēr neizslēdzu politisku darbību. Arī tagad esmu politiskās partijas “Nacionālā savienība “Taisnīgums”” valdes loceklis.
– Latvijas jaunā paaudze ir sabiedriski aktīva? – Jaunieši ir aktīvi, bet ne vienmēr vēlme, ko darīt, ir īstenojama. Ir vajadzīgs cilvēks, kurš iedvesmo, pamudina, aicina. Vecpiebalgas novadā šajā ziņā ir labvēlīga vide. Piemēram, izcilajam rakstniekam Kārlim Skalbem par godu tiek organizēts skrējiens “Nesam gaismu”, pēc kura jaunieši ir ļoti iedvesmoti. Novembris kopumā ir ļoti patriotisks. Šis ir laiks, kad ne tikai jaunieši, bet visa sabiedrība izjūt īpašu piederības sajūtu Latvijai, jūt piepildījumu un vēlmi darīt. Jautājums tikai – kā šo sajūtu cilvēkos saglabāt visa gada garumā.
Man šķiet, ka vajag vairāk sabiedrības iekšējo līderu, kuri iedvesmo. Pašlaik sabiedrība un līderi ir pārāk atrauti viens no otra. Piemēram, Saeimā ievēlētajiem trūkst komunikācijas ar tautu. Ja komunikācija būtu, daudzas problēmas atrisinātu jau saknē. Māra Majore – Linē
Komentāri