Semija Liang, meitene no Ķīnas, Cēsu Valsts ģimnāzijas 7. klasei pievienojās otrajā semestrī. Latviski viņa nesaprata, bet bija gatava apgūt valodu un sekmīgi mācīties. 7. klases beigās ar Semiju Liang jau varēja sarunāties latviski. 8. klasē meitene jau izvirzīta pārstāvēt klasi vairākās novada olimpiādēs. Mācību gada noslēgumā skolas direktore pasniedza viņai Atzinības rakstu par strauju izaugsmi. Tagad Semija beidz 9. klasi un ar visiem kopā kārtoja obligātos eksāmenus. Īpašs prieks, ka meitene Latvijas vēstures eksāmenā saņēmusi augstāko novērtējumu – desmit balles. Pārbaudījuma radošajā daļā Semija rakstījusi eseju par tēmu “Akcija Baltijas ceļš”.
– Kad tava ģimene no Ķīnas bija pārcēlusies uz Latviju, vecākiem bija jāizlemj, kurā skolā mācīsies, un viņi tevi aizveda uz Cēsu skolu, kurā ir visaugstākās prasības.
– Vecāki domāja, ka Latvijā mani pieteiks internacionālā skolā, lai nebūtu jāmācās vietējā valodā. Es labi pratu angliski. Es domāju citādi. Ja esmu atnākusi uz šo valsti, tad man jāiemācās tās valoda. Vecāki teica, ka būs ļoti grūti, bet es gribēju. Viņi meklēja skolu un arī privātu skolotāju, lai apgūtu latviešu valodu.
– Tā angļu valodas skolotājas Antra Bāliņa – Diega un viņas mamma Zinta Bāliņa sāka mācīt tev latviešu valodu?
– Man patīk, kā māca Antra un viņas mamma. Viņas ir tik aktīvas un sirsnīgas. Vispirms apguvu frāzes. Pēc tam mācījos skaitļa vārdus. Tad sākās gramatika, un gāja ļoti grūti. Tad nāca latviešu valodas deklinācijas un locījumi! Pēc tam sāku rakstīt.
– Kā tevi pieņēma klasē?
– Esmu laimīga, ka manā klasē divas meitenes ļoti labi runāja angliski. Viņas daudz palīdzēja – tulkoja stundās un starpbrīžos. Ja es nāktu uz citu klasi, tad tā varbūt nenotiktu. Lielākās grūtības bija vēstures stundās. Daudzus vārdus nesapratu. Vieglāk gāja ķīmijā un bioloģijā, jo tur daudz profesionālu vārdu. Vislabāk man veicās matemātikā, angļu un vācu valodā, jo tās jau mācījos Ķīnā.
– Kādās mācību olimpiādēs esi pārstāvējusi klasi?
– Matemātikā, fizikā, vācu un krievu valodā, arī Latvijas vēsturē.
– Mūsu vēsture ir tik sarežģīta, daudz gada skaitļu un uzvārdu.
– Nemaz. Olimpiādē bija jāzina laiks no latviešu pirmās Atmodas līdz Pirmajam pasaules karam, drusku arī par reformāciju un apgaismību.
Ķīnas vēsture gan ir ļoti gara. Skolā jāmācās jau no trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Ļoti grūti iet, daudz jāatceras, jo mums ir sarežģīta vēsture. Senajā Grieķijā un arī Ēģiptē daudz kas no vēstures zudis, bet mums Ķīnā nekas nav pazudis, viss zināms. Latvijas vēsture sākas no 10. vai 11. gadsimta. Skolēniem ir daudz vieglāk. Te viss ir vieglāk – nav daudz mājasdarbu, 30 minūtēs tos var izpildīt. Manā dzimtenē stundas beidzās piecos vai sešos vakarā un tad vēl mājas darbi.
– Tik raiti latviski runājot, kā mēs tagad, vari būt vecākiem par tulku?
– Jā, tad, kad jārunā ar ārstu, kad tētim un mammai bija jāliek auto vadītāja tiesības. Visu iztulkoju, un viņi nolika tiesības.
– Vai latvieši ir draudzīgi ar tevi?
– Esmu vienīgā, kas šajā skolā izskatās citādāk. Sākumā bija grūti, jo nezināju, kā draudzēties. Visi skolā tik klusi, nav aktīvi kā Ķīnā. Ja Ķīnas skolā ienāks kāds ārzemnieks, mēs būsim priecīgi, iesim uzreiz runāt. Latvieši ir kautrīgi. Sākumā bija tā – uz mani skatās un nerunā, kaut gan grib ar mani runāt. Skolēni ir tik nopietni. Te skaļi nesmejas, laikam nepatīk jokot. Tagad jūtu – arī es kļuvu klusāka, kā latviete, bet tas ir ļoti pret manu raksturu.
Varbūt laika apstākļu dēļ visiem ir nopietnas sejas? Visu laiku tikai lietus vai mākoņi. Vasara Latvijā ļoti īsa, ziema gara. Ir auksti, pat aukstāk nekā Stokholmā. Tas ietekmē cilvēkus.
– Vai skolotāji arī ir tikai nopietni?
– Manas klases audzinātāja Vineta Bērziņa ir ļoti laba. Ķīmijas skolotāja ir ļoti nopietna, bet viņa ir laba un sirsnīga. Viņa man daudz palīdzēja.
– Kā paiet tavu vecāku dienas, kamēr esi skolā?
– Mamma katru dienu runā ar saviem vecākiem un viņus redz internetā. Tētis internetā daudz lasa avīzes, un arī darbs viņam ir internetā. Tēta uzņēmums ir Ķīnā, un viņš grib sākt eksportu uz šejieni. Brīvdienās mums patīk braukt uz Rīgu vai Valmieru.
– Kā ģērbjas skolēni Ķīnā?
– Te domā, ka Ķīnā visās skolās ir formas. Tā nav, bet manā pilsētā ir, jo es mācījos pilsētā, kas ir valsts dienvidos. Mēs esam tuvu Honkongai un no tās mācāmies. Zēniem krekls ir zilā krāsā, meitenēm zili svārki, blūzes ir baltas. Bikses visiem ir melnas. Meitenes tās valkā, jo nepatīk staigāt ar svārkiem.
– Parunāsim par skaitļiem, kas latviešos varētu izraisīt jautrību. Cik liela bija tava skola Ķīnā?
– Manā klasē bija 42 skolēni, 28 no tiem zēni, jo Ķīnā puišu ir vairāk. Mums bija 14 paralēlklases. No 7. – 9. klasei skola ir vienā pilsētas vietā, no 10. līdz 12. klasei citā. Tās nav uz vienas ielas, bet juridiski tā ir viena skola. Ļoti liela. Atceros, kā ar tēti atnācām uz šo Cēsu skolu. Redzot, cik šī māja ir maza, viņš domāja – vai tas patiesībā nav bērnudārzs?
– Cik jūsu pilsētā ir iedzīvotāju?
– Cik Latvijā ir iedzīvotāju?
– Gandrīz divi miljoni.
– Tātad mūsu pilsētā Šendžeņā ir divi miljoni reiz seši. Tik dzīvo centrā. Divi miljoni reiz desmit – tik dzīvo visā pilsētā. Mamma gribēja dzīvot Rīgā, bet Ķīnā mēs jau dzīvojām lielā pilsētā. Gribējām dzīves apkārtni mainīt un izvēlējāmies Cēsis. Man te dažreiz patīk, jo nav tik daudz cilvēku. Pie luksofora nav jāgaida rindā. Manā dzimtenē dažreiz mašīnā pie viena luksofora bija jāgaida divas stundas. Tāpēc cēlos jau piecos, lai paspētu uz skolu. Mēs dzīvojām 28. stāvā 35 stāvu mājā. Vienu vai divas reizes gadā jāstaigā līdz 28. stāvam, jo nedarbojas lifts. Taču tas nav pārāk traki. Ķīnā ir uzņēmumi, kuros daži strādā 50. stāvā.
– Vai nav jauki, ka Cēsis ir maza un zaļa pilsēta, te daudz koku un labs gaiss.
– Tā nav vienmēr. Dažreiz jūtu smiltis sejā.
– Pastāsti par sava vārda un uzvārda izcelsmi!
– Semija nav mans īstais vārds. Tas ir angliski izdomāts vārds. Tā mani sauc Eiropā. Visi uzvārdi Ķīnā ir ļoti seni. Mūsu dzimtas uzvārds Liang nāk no laikiem pirms mūsu ēras. Tad tēta dzimtā bija karalis ar tādu vārdu un arī valsts ar tādu nosaukumu. Mammas dzimtā arī senos laikos bijis karalis.
– Vai tev stāstīja, kā notiks izlaidums?
– Jā. Jūs te pārāk oficiāli svinat. Ķīnā nav tādu tradīciju, piemēram, dāvināt skolotājiem puķes. Arī kleitas uz izlaidumu nepērk, skolā paņem diplomu, un pēc tam ir vienkārši ballīte.
P.S. Direktores vietniece Ilga Smeltere piebilda: “Mēs, pedagogi, esam priecīgi, ka tieši Semija bija pirmā ārzemju skolniece mūsu ģimnāzijā. Svešā vietā mācījās iedzīvoties ne tikai meitene no Ķīnas. Strādāt ar skolēnu no citas valsts un kultūras, kurš sākumā nezina latviešu valodu, mācījās arī skolotāji. Semijas centība un interese par mācībām devusi rezultātu. Meitene skolu beidz ar ļoti labām sekmēm.”
Komentāri