Ir cilvēki, kuriem sanāk. Un tā vien šķiet, ka ar jebkuru lietu, kam viņi pieķērušies – vai tas būtu amats, sports vai pat īslaicīgs hobijs – garām nošauts nav nekad.
Maija pirmajās dienās tiekos ar straupieti Ketiju Nēringu-Martinsoni, kura savos 28 gados paspējusi ne tikai iegūt akadēmisko grādu un iedvesmot skolēnus pierastākajos ikdienas notikumos saskatīt bioloģiskos un ķīmiskos procesus, bet arī iemēģināt roku dažnedažādos sporta veidos, pat kļūstot par pasaules čempioni, un vēl apgūt iepriekš sev pilnībā svešu arodu, vienlaikus audzinot aktīvu piecgadnieku.
Ketija uzaugusi un skolas gaitas pavadījusi Zemgalē, Vecumniekos, kur patlaban arī dzīvo viņas vecāki. Viņa gan atklāj savas dzimtas iepriekš jau ielaistās saknes Straupes pusē, jo šeit dzīvojis viņas vectēvs, kuram par godu viņa arī vēlējusies saglabāt uzvārdu Nēringa. Kad dzīve negaidīti atvedusi meiteni atpakaļ dzimtas ceļos Vidzemē, jo dzīvesdraugs akmeņkalis Reinis Martinsons nācis no šīs pašas apkaimes, Ketijai patīkamu pārsteigumu sagādājušas joprojām vēl daudzu vietējo iedzīvotāju dzīvās un sirsnīgās atmiņas par vectēvu. “Viņš šeit ir bijis skolotājs un ļoti aktīvs tieši kā sporta skolotājs. To vēl daudzi atceras un dalās, kad izdzird manu uzvārdu,” ar lepnumu bilst mazmeita.
Lai arī vectēvs jau iestaigājis pedagoģijas taku un arī Ketijas mamma bija skolotāja, pati jauniete netika apsvērusi domu pievērsties darbam skolā. Tomēr dzīvē bieži satiekam tieši to, ko vismazāk gaidām, un tikpat nereti tas izrādās – iespējams, labākais, kas varējis notikt. “Ļoti vēlējos kļūt par zobārsti, bet, tā kā paliku burtiski pirmā aiz svītras, tad izšķīros tomēr par labu bioloģijas studijām,” atceras Ketija. Biologi pēc izvēlētā darbības veida neoficiāli dalās tā dēvētajos baltajos un zaļajos. Zaļie biologi darbojas vairāk praktiski un ārā, savukārt baltie – kuriem pieslieties izvēlējusies Ketija – pamatā pievēršas pētniecībai un darbam laboratorijās. Kad studijas Latvijas Universitātē pabeigtas, nācis negaidīts aicinājums uz brīdi aizvietot bioloģijas pedagoga iztrūkumu dzimtajā pusē, un ar īslaicīga eksperimenta sajūtu Ketija arī piekritusi. Taču jau pēc pirmā nostrādātā gada jaunā skolotāja saprata, ka tomēr nespēj pamest savus audzēkņus un pārāk stipra ir vēlme ieraudzīt sava darba augļus bērnu uzkrātajās zināšanās. Nu jau, papildinājusi savu kvalifikāciju ar pedagogam nepieciešamo, jaunā sieviete strādā trīs izglītības iestādēs – kā ķīmijas skolotāja Straupes pamatskolā un Stalbes vidusskolā, kā arī joprojām turpina regulāri doties uz Zemgali, lai mācītu bioloģiju Misas vidusskolā. Viņas klasēs ir no 10 līdz pat 20 skolēniem, un darba procesa atšķirības šādā skaita amplitūdā esot krietni jūtamas. Ketija par savu īpašo vājību atzīst vēlmi skolēniem katru aspektu teorētiskajā priekšmetā parādīt pazīstamā vidē, kur tas parādās pašu ik dienas piedzīvotajā, taču tas nenoliedzami prasa lielus sagatavošanās darbus pirms stundām. Taču jaunā pedagoģe arī bilst, ka ļoti svarīgs faktors nodarbības lietderībai ir objektīvs audzēkņu “jaudas” novērtējums stundas sākumā un līdz ar to atbilstoši izvēlēta taktika attiecīgajā dienā – savā ziņā kā pedagoģiska improvizācija.
Ketijas dzīvē allaž ir bijis sports. “Man vienkārši patīk ar kaut ko sportisku nodarboties un visu laiku izmēģināt ko jaunu,” atzīstas aktīvā straupiete, nosaucot virkni sporta veidu, kuros iemēģinājusi roku. Vienīgā disciplīna, kas viņu nevilinot, esot futbols, bet citādāk – komandu sporta veidi esot īpaši tuvi. Patlaban gan viņa var lepoties ar satriecošiem individuālajiem panākumiem – pēdējā gada laikā viņa jau vairākkārt rezultatīvi piedalījusies starptautiskās lokšaušanas sacensībās un pat ieguvusi pasaules čempiones titulu savā kategorijā un klasē.
Lai nu kā, jaunā sieviete atzīst, ka viņu atkal urda pretrunīgas izjūtas – joprojām ļoti patīk lokšaušana un būtu vēl darāmā šajā jomā, tomēr vienlaikus atkal gribas atklāt ko jaunu.
Lokšaušana savukārt nemanot aizvedusi Ketiju uz jaunu arodu – nodarbojoties jau aktīvi un līdz niansēm izjūtot šī sporta veida specifiku, meitene kādā brīdī secinājusi, ka viņai ļoti pietrūkst pietiekami izturīgas un ērtas somas bultām. Vārds pa vārdam, un kopā ar pazīstamu loku meistaru apgūtas pamata prasmes un izveidota pirmā ādas soma. Līdzko spērusi pirmos nedrošos soļus ādas apstrādē, parādījusies arī iespēja iesaistīties amatnieku apvienībā “Northmen Guild”, kur dažādu jomu amatnieki savus darbus pircējam piedāvā zem vienota zīmola, tostarp arī apvieno spēkus kāda noteikta produkta kopīgā radīšanā, piemēram, cirvja kātu darina viens, asmeni otrs amata brālis, bet Ketija uztapina tam drošu ādas apvalku. Viņas darināto ādas aksesuāru vidū ir siksnas, somas, tauriņi vīriešiem, kā arī bultu un nažu maki. Vaicāta par vēl jaunu izstrādājumu ideju aizmetņiem, Ketija neslēpj, ka darba patlaban ir tik daudz, ka īsti neatbrīvojas prāts jauniem plāniem. Vienlaikus viņa drosmīgi atzīstas: “Patiesībā nejūtu sevi kā mākslinieku vai ļoti radošu personību, es drīzāk esmu tāds darītāja tips – varu rūpīgi visu izdomāt, pragmatiski izsvērt un tikai tad arī strādāt pie šī plāna.”
Turklāt tam visam pa vidu aug vēl nepilnus piecus gadus vecs puisēns Augusts, un atliek tikai izsapņot, kurp ceļi viņu jau kā jaunieti aizvedīs nākotnē. Šobrīd viņam skolotāju dinastija aiz muguras un rotaļlaukums mijas ar ādas apstrādes un akmens kalšanas skaņām.
Komentāri