“Druvas” redakcija saņēma vēstuli no cēsnieces Agitas Salmiņas, kura dalās pārdomās par alternatīvās mūzikas klubu “Fonoklubs”. Agita vēstulē stāsta par kāda koncerta apmeklējumu un atzīst, ka Cēsu jaunieši jau sen bija gaidījuši kādu alternatīvu jau zināmajiem pilsētas izklaides klubiem – Vidzemniekam un Aromai. Meitene ar lielu interesi devusies uz Fonoklubu, lai izzinātu, kas tad īsti tam lācītim ir vēderā.
“Ir deviņi vakarā. Cēsis ir diezgan dzīvīgas – laiks doties izklaidēties. Esmu nolēmusi apmeklēt “Said of pain”, “Cacofonics” un “Tumors” koncertu. Pie kluba jau pulcējas jauniešu bariņš, visa daudzstāvu nama logi dreb no ģitāru un bungu skaņām. Pamazām sarodas arī publika. Uzdodu sev jautājumu – kāda tad ir tā <i.apdalītā jauniešu daļa, kas nu beidzot tikusi pie ilgi kārotā? Pārsvarā tie ir vidusskolas vecuma jaunieši, atradās arī pa kādam studentam, bet to bija krietni mazāk. Īsi sakot, tie ir kedainie, kerzainie, rūtainie, dredainie un pīrsingotie jaunieši. Kā jau nelielā pilsētā, visi viens otru pazīst-ja ne tieši, tad vismaz kaut ko zina viens par otru. Šķiet, šajā klubā izveidosies tāda kā vienota publika, vienots paziņu loks, kas atnākuši, vienādu mērķu vadīti, un kuriem netrūkst kopīgu interešu,” savā vēstulē raksta Agita un, vērtējot skatuvi un atmosfēru, saka: “Skatuve ir tuvu skatītājiem, tā radot kopības sajūtu. Mūziķi klausās viens otru turpat zālē pie skatītājiem. Tas tiešām rada priekšstatu, ka šī vide veidojas par zināmā mērā ģimenisku-elki un viņu fani ir viens otram blakus kā pasākuma biedri. Publika pamazām atbrīvojās. Mūzikas vai kāda stiprāka dzēriena iespaidā. Kaut gan jāsaka -nemanīju nevienu iereibušu jaunieti. Taču tas, kā tiek kontrolēts vai viņi nelieto alkoholu klubā, man vēl joprojām nav zināms. Arī apsardze, kas jebkurā klubā būtu nepieciešama, nebija pamanāma. Par skaņas kvalitāti klubā nevar sūdzēties, gaismas efekti arī bija labā līmenī. Vakara gaitā viss noritēja bez starpgadījumiem-tehniskajā un organizatoriskajā ziņā viss bija labi nodrošināts. Sava veida romantiku un sapņainu gaisotni radīja dūmi un ziepju burbulīši, kurus ik pa laikam kāds izpūta-radoši alternatīva atmosfēra, kurā savējie jūtas kā savējie. Jāsaka – vizuāli, emocionāli un idejiski šī vieta piesaista un rosina atgriezties, tomēr vēl ir kur attīstīties un pilnveidoties. Līdz šim ir ieguldīts daudz darba, lai “Fonoklubs” taptu. Pašu spēkiem vākti līdzekļi, iekārtotas telpas, aicināti mūziķi… Sākums ir, un jācer, ka uz šī kluba idejas pamata uzsliesies skaista pils.” Esat apmeklējuši kādu pasākumu “Fonoklubā”? Liene, 25: – Pagaidām vēl neesmu. Sekoju līdzi informācijai, un ļoti gribēju aiziet uz Punk koncertu. Nesen bija arī akustiskais vakars. Līdz šim kaut kā iegadījies, ka kaut kas notiek un cēlo domu par “Fonokluba” apmeklēšanu diemžēl nākas atmest. Taču noteikti aiziešu. Māris, 22: – Uz vienu pasākumu biju. Toreiz viesojās ārzemju grupas. Man patika. Bija savākusies normāla publika. Koncerts arī bija labs. Vienīgi, gribētu, lai “Fonoklubs” nepārvērstos par tādu kā vidusskolēnu burziņa vietu. Ko dara visi vecumā no 20 līdz 30 gadiem? Arī šajā vecumā ir daudz alternatīvi domājošu un šim klubam it kā piemērotu cēsnieku.
Kitija, 20:
– Ar draudzeni vienreiz bijām aizgājušas. Klubam kā tādam nav ne vainas. Pie tam “Fonoklubā” vienmēr viesojas vairākas ārzemju un pašmāju grupas. Kur tad vēl Cēsīs regulāri uzstājas viesmākslinieki? Nekur. Pašai šķiet, ka telpas ir nedaudz par šaurām. Taču ceru, ka “Fonoklubs” attīstīsies un sevi piedāvās arvien jaunā kvalitātē.
Komentāri