Šādu jautājumu uzdevu vairākiem skolas vecuma jauniešiem, no 15 līdz 19 gadus veciem, no kuriem daļa smēķē jau vairākus gadus un godīgi atzīst, ka to darīs arī turpmāk.
Sarunas gaitā sapratu, ka jauniešiem smēķēšana šķiet tik pašsaprotama, ka viņi īsti pat neaptver, kādēļ uzdodu jautājumu par smēķēšanas kaitīgumu. Sarunā secinājām, ka sabiedrībā smēķēšana ir tik ierasta lieta, ka arī jauniešiem tā neliekas nekas aizliegts vai slikts.
Ar šo rakstu un diskusiju nekādā gadījumā nevēlējos atbalstīt smēķējošo jauniešu vai pat bērnu nostāju šajā jautājumā. Vien vēlējos saprast, kādēļ tik liela jauniešu daļa ar šo netikumu aizrāvusies.
Cienot jauniešu lūgumu, viņu vārdi šajā ir mainīti un skolas, kurās viņi mācās, netiks minētas.
-Cik ilgi jūs smēķējat? Kristaps:- Smēķēju jau piecus gadus, man ir 18 gadi. Ilvars:- Man ir 17 gadi, un es smēķēju septiņus gadus. Sāku to darīt jau desmit gadu vecumā. Sākās tas ar pamēģināšanu, vēlāk jau smēķēšana kļuva regulārāka, un tagad domāju, ka esmu jau atkarīgs no šī ieraduma. Sākumā, lai dabūtu cigaretes, uz ielas gāju klāt pieaugušiem cilvēkiem un prasīju, lai man tās nopērk. Tam tērēju savu kabatas naudu. Kad vecāki uzzināja, smēķēt neaizliedza, teica, lai smēķēju mājās, nevis slapstos pa krūmiem. Tiesa gan, pirmos divus gadus centos smēķēšanu slēpt. Vēlāk jau kļuva vienalga, tagad varu viņu klātbūtnē mierīgi pīpēt. Unda:- Man ir 18 gadi, un smēķēju trīs gadus. Sākām pīpēt kopā ar draudzenēm, un tā tas pamazām izvērtās par ieradumu. Vecāki tagad zina, ka smēķēju. Uzzināja pirms gada, bet neko jau vairāk nevarēja izdarīt. -Kāpēc smēķējat? Ilvars:- Nezinu, ko lai saka. Man patīk. Īpaši, ja iedzer aliņu, gribas uzpīpēt. Unda:- Vienkārši gribas. -Nav žēl naudas, kuru iztērējat cigaretēm? Unda:- Es strādāju un cigaretēm naudu nopelnu. Kāda starpība, kam to tērēju?! Ilvars:- Arī es strādāju un pats nopelnu. Tādā kategorijā – cik daudz naudas smēķiem iztērēju – vēl pašlaik nedomāju,. Ja nesmēķētu, tāpat to naudu neredzētu. Iztērētu kaut kam citam. -Ko domā divi nesmēķējošie jaunieši? Egīls:- Man ir astma. Ja vēlos dzīvot, smēķēt nedrīkstu. Taču esmu pamēģinājis, man tas nepatīk. Brīvo laiku veltu sportam, un domāju, ka smēķēšana neko labu man nedotu. Ineta:- Manā ģimenē neviens nesmēķē un arī mani šī nodarbe neinteresē. Esmu gan pamēģinājusi, mani neaizrāva. Smēķēt vai nesmēķēt, šķiet, atkarīgs no katra paša. Taču, domāju, smēķēt pamēģinājuši visi jaunieši. Jautājums, vai pēc tam tai pievēršas nopietni. -Cik jūsu klasesbiedru smēķē? Ilvars:- Klasē esam desmit skolēni, un nesmēķē tikai viens. Una:- Klasē esam 22 skolēni, un nesmēķē pieci. Laikam jau ir traki. Egīls:- Klasē esam 29 audzēkņi, regulāri nesmēķē neviens. Jā, ballītēs uzsmēķē daudzi, bet regulāri nepīpē neviens, neviens mācību laikā neiet uzsmēķēt. Ineta:- Mācos 12. klasē, un domāju, ka esam jau pietiekami saprātīgi cilvēki, lai izvērtētu, ko un kāpēc darām. Arī manā klasē nav tādu smēķētāju, kuri starpbrīžos skrietu laukā pīpēt. Varbūt no 28 skolēniem kādi desmit smēķēšanai nododas regulārāk. -Vai jūs nebiedē tas, ko smēķēšana nodara jūsu veselībai? Ilvars:- Droši vien veselībai par labu nenāk, taču par to nedomāju. Cilvēki no daudz kā mirst. Protams, ja par to vairāk runātu masu medijos, šo tematu ļoti aktualizētu un stāstītu, ka no smēķēšanas izraisītām slimībām ik dienu mirst cilvēki, varbūt ieklausītos. Nu, līdzīgi kā ar gripu. Unda:- Es esmu dažkārt domājusi, ko smēķēšana nodara manai veselībai, bet laikam neesmu nonākusi līdz tādai atklāsmei, lai pārstātu pīpēt. Šobrīd tā ir mana vajadzība. Kristaps:- Vai tad smēķēšana ir kaut kas tik traks? Tad jau drīzāk būtu jārunā par narkotikām, kuras jaunieši lieto. Ilvars:- Taču jāatzīst, ka Cēsīs narkotikas iegādāties kļuvis ļoti sarežģīti. Lielākā daļa narkotiku tirgoņu ir izķerti. Kristaps:- Turklāt nelegāli cigaretes, kas ir lētākas nekā veikalā, iegādāties Cēsīs un apkārtnē nav nekādu problēmu. Vaives pagastā Rīdzenē, tajā mazajā miestā, ir piecas točkas, kur var nopikrt cigaretes bez akcīzes markas. Ilvars:- Un Cēsīs ne tikai piecas vietas ir, kur šīs cigaretes var dabūt. Šī ir Latvija, tāpēc te viss tā notiek. Ineta:- Domāju, ka ar šo problēmu vairāk būtu jācīnās vecākiem, jo var taču just, ka bērns smēķē. Domāju, augam sabiedrībā, kurā smēķē tik daudz cilvēku, ka bērnam jau no mazām dienām izveidojas priekšstats – smēķēt tas ir normāli.. Tāpēc jau lielākajai daļai jauniešu smēķēšana nešķiet problēma, ar kuru būtu jācīnās. -Jautājums smēķējošajiem jauniešiem. Kad jums būs bērni, jūs arī viņiem ļausiet no desmit gadu vecuma sākt smēķēt? Unda:- Noteikti ne. Es cīnīšos pret to ar visiem spēkiem. Ilvars:- Es arī neļaušu. Izdomāšu veidu, kā aizliegt. Egīls:- Mans secinājums – rast bērnam no mazotnes dažādas iespējas, kā piepildīt brīvo laiku. Tad arī nedomās par tādām nejēdzībām kā smēķēšana. Ineta:- Es palieku pie tā, ka tā ir mūsu izvēle, ko šajā dzīvē darīt. Ja cilvēks neredz mērķi savai dzīvei un gatavs visu izniekot, viņš var arī ļauties dažādām atkarībām. Liela loma ir ģimenei un skolai, kurā mācies. Liene Lote Grizāne
Komentāri