Uzzinot, ka vidzemnieks Kārlis Rokpelnis atkal ir Latvijā, aicinu viņu no Valmieras atbraukt uz Cēsīm. Vasarā, kad Kārlis atlidoja uz Dziesmu svētkiem, nesatikāmies. Vispār jauniešu, kas apmeklēja dzimteni tieši Dziesmu svētku laikā, bija daudz, ar visiem neatlika laika parunāties. Students no Pekinas
Kārlis turpina studēt Pekinā, viņš ir Ķīnā topošais etnoekologs, tagad studē doktorantūrā. Uz vizītkartes gan rakstīts, ka viņš Ķīnā pārstāv arī Oksfordā un Kembridžā studējušos, gatavs palīdzēt ar padomu un zināšanām kā eiropiešiem, tā amerikāņiem, kuri grib kaut vai uz laiku iekļauties Ķīnas vidē. Kārlis ir no tiem Latvijas jaunajiem cilvēkiem, kuri atvēruši sev pasauli. Viņos nav barjeras, lai satiktos un sarunātos ar ikvienu, lai kurā pasaules malā tolaik būtu. Vai citādi maz varēja notikt, ja jau 15 gadu vecumā Kārli izglītības ceļš aizveda uz Apvienoto Pasaules koledžu, kā dēļ 9. klasē viņš mācījās divreiz – vispirms Dānijā, pēc tam Latvijā. 18 gados Kārlis devās mācīties uz Itāliju, pēc tam sekoja studijas Amerikā un Lielbritānijā. Tikai tad pienāca laiks Ķīnai.
Tikšanās Ķīniešu namiņā
„Vai zināji, ka masu mediji Cēsis izdaudzinājuši par ķīniešu „ieņemtu” pilsētu?” pa telefonu jautāju Kārlim, norunājot tikšanos Cēsīs. Viņš smejas, ka, protams, zina. Modernās tehnoloģijas ļauj sekot līdzi visam, kas notiek pasaulē, par Latviju nemaz nerunājot. Arī atkļūšana līdz mājām Vidzemē Kārlim neliekas pārāk sarežģīta. Šoreiz tā bijusi nakts vilcienā, lai no tuksneša, kur sākta zinātniskā darbība, atkļūtu līdz Pekinai, tad 11 stundu pārlidojums uz Varšavu un Rīgu.
Ceru, ka Kārlis pastāstīs daudz interesanta par ķīniešiem. Jau ilgi Ķīnā dzīvojis, bijis arī vedējtēvs kursa biedrenes kāzās. Cēsīs dzīvodama, pati nevienu ķīnieti vēl neesmu redzējusi – Kārlis būs pirmais „ķīnietis”. Kafijas malkošanas vietai jābūt zīmīgai, tāpēc aicinu viņu uz Ķīniešu namiņu vecpilsētā – teju simts gadu veco celtni, kurā iekārtota kafejnīca. Atnākot uz to, mani gaida pārsteigums – pie blakus galdiņa pusdieno divi gados jauni ķīnieši. Zibenīgi mainu plānus – tā vietā, lai iztaujātu Kārli, lūdzu viņu vispirms likt lietā valodas zināšanas, viesmīlību, uzaicinot pie mūsu galdiņa atbraucējus no Āzijas.
Tālāk krietns brīdis ar pāri no Vendžo priekšpilsētas paiet sarunās divās valodās – latviešu un ķīniešu. Abi latvieši uzzinām, ka ķīniešu pāris – Čens Lubins ar sievu nesen kā ieradušies Latvijā. Amerikā pirms diviem gadiem dzimušo bērnu atstājuši pie saviem vecākiem Ķīnā. Latvijā viņi kārtos pastāvīgās uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā, jo tālākos plānus saista ar pārcelšanos uz Vāciju, lai tur gatavotos ģimenes atkal apvienošanai, kad būs pārcēlušies uz dzīvi Amerikā. Kārlis ar Čenu par šiem plāniem runā tik raiti un pašsaprotami, it kā tā būtu kursēšana starp Cēsīm – Valmieru- Rīgu, nevis Pekinu – Cēsīm – Ņujorku. Tur, kur notiek kāzas
Kamēr puiši dzīvi sarunājas, lūdzu blakus sēdētāju manā blociņā uzrakstīt savu vārdu. Neesmu droša, ka pratīšu to saklausīt. Viņa raksta – vispirms angliski, pēc tam savā dzimtajā rakstībā. Kārlis ieskatās un palīdz salikt visu kopā, tikai izrādās, ka sieviete nav rakstījusi savu, bet vīra vārdu – to, kādu viņš pieņēmis eiropiešu zināšanai – Čens Lubins. Abās tik atšķirīgajās transkripcijās savu vārdu raksta arī Kārlis, bet Čens lasa un skaļi izrunā. Vārds Kārlis tagad skan tā dīvaini. Pēc tam Kārlis paskaidro, ka arī viņam Ķīnā ir pieņemts vārds, tāpat ka Čenam šeit, jo ķīniešu valodā nav tik daudz skaņu, lai izrunātu mūsu, latviešu, zilbes.
Tikmēr Čena sieva beidzot iestarpina sarunā divus jautājumus. Abi mani pamatīgi pārsteidz – kā mēs svinam kāzas, un otrs, vai es nezinot, kur viņa varētu pastrādāt? Vai 23 gadīgo ķīniešu pāris nemaz nebūtu oficiāli precējušies un šeit viņus interesē kāzas? Mans izbrīns lasāms acīs, tāpēc jaunā sieviete piemetina, ka viņi nopirkuši un dzīvos šeit mājā, kurā parasti notiek kāzas. Brīnos vēl vairāk un minu – vai tas būtu kāds viesu nams? Ar Kārļa starpniecību visai uzbāzīgi cenšos noskaidrot, kur pāris nopircis māju par summu, kas viņiem jāiegulda Latvijā, nekustamā īpašumā, lai dabūtu uzturēšanās atļauju mūsu valstī un līdz ar to Eiropas Savienībā. Čenam ļoti grūti atcerēties un izrunāt vietas sarežģīto nosaukumu. Viņš noņem mugursomu, atrod tajā līgumu un ar lielām pūlēm lasa: „Pr..Pr…Priekuļu novads”.
Sēžu un domāju, ko gan es jaunajai sievietei varu ieteikt Priekuļos vai Cēsīs? Kur gan viņa varētu pieteikties darbā, ja nezina latviešu valodu? Čens piebilst, ka drīz tā nebūs problēma, viņi latviski iemācīšoties. „Kur gan?” turpinu brīnīties, un Čens man parāda reklāmas lapiņu skaidrā latviešu valodā – Cēsīs, Raunas ielā 4. „Rīt mēs tur aiziesim,” viņš piebilst. Ienirstam Ķīnā
Kad abi ķīniešu jaunieši aiziet, Kārlis izteic prognozi – velti mēs Latvijā satraucoties par ķīniešu gaidāmo klātbūtni. Neesot Latvija ķīniešu interešu lokā. Vienkārši te ir viena no lētākajām iespējām, lai sāktu ceļu uz Ameriku. Lai labāk saprastu, no kurienes atbraukuši abi priekuliešu jaunie kaimiņi, lūdzu Kārlim parādīt kartē Vendžo. Caur viņa planšetdatoru mēs ienirstam Ķīnā. Nonākam valsts dienvidos un noskaidrojam, ka pāris stundu braucienā no Šanhajas ir Vendžo – 15. lielākās Ķīnas pilsētas centrs ar trīs miljoniem iedzīvotāju, ar desmit miljoniem iedzīvotāju priekšpilsētās, bet blakus tām ciematā, no kuras nāk jaunieši, mīt 200 tūkstoši.
Tātad mūs, latviešu, visā pasaulē nav tik daudz, cik vienā Vendžo pilsētā, par kuru līdz šim pat nebiju dzirdējusi. Droši vien arī Čens Lubins, ja vien Latvija nepiedāvātu samērā pieņemamas uzturēšanās atļaujas, par tādu vietu Eiropā neuzzinātu. Taču vai cilvēku skaits nosaka visu, arī iespējas dzīvē? Ļoti liela nozīme ir zināšanām, zinātkārei, un katram latvietim to netrūkst. Kārlis ir lielisks apliecinājums šim apgalvojumam. Viņš aizrautīgi apgūst zināšanas vides politikā. Tagad sācis pētījumu, noskaidrojot rīcības motīvus pārapdzīvotajā Ķīnā. Tur, stādot krūmus, zemnieki ar donkihotisku degsmi tuksnesim cer “atņemt” teritoriju un iegūt savā īpašumā.
Iepriekšējo reizi ar Kārli satikos Sajānu kalnos. Tovasar ar plostiem braucām pa upi Manu. Uz plostiem bija satikušies latvieši, kas mērojuši tūkstošiem kilometru no savām dzīves vietām Latvijā un Krievijā, Ķīnā. Mums toreiz bija utopiska ideja – Sibīrijas upes krastā uz brīdi sajūtās radīt Latviju – dziesmās, sarunās, amatnieku darbnīcās. Eksotiskāko ceļu uz mirkļa Latviju bija mērojis tieši Kārlis – no Austrālijas, kur piedalījies latviešu “3×3” nometnē, lidojis caur Ķīnu, viņš bija klāt Sibīrijā. Tagad, esot Cēsīs, atsaucām atmiņās latviskās sajūtas “3×3” nometnē Sibīrijā – tās tiešām bija. Tāpat kā sajūtas, ka latvieši ir visur. Kārlis vēl uzstājās ar referātu. Viņš stāstīja tikai to, ko savām acīm pieredzējis –
latviešu “3 x3” nometnēs Eiropā, Amerikā, Austrālijā, pašā Latvijā. Latvieši ir visur
Cēsīs atvadoties, paliek lielais nezināmais, kur nākamreiz mūsu ceļi krustosies. Varbūt atkal latviešu dziesmu svētkos? Kā Kārlis, būdams students Pekinā, bet no studijām brīvajā laikā latviešu skolotājs Austrālijā, vispār varēja nokļūt Rīgā Dziesmu svētku dalībnieku vidū? Viņš, Austrālijā atrodoties, iesaistījies vietējā latviešu korī un dziedājis tik labi, ka Kārļa dēļ kora nosaukums paplašināts ar vārdu Āzija. Tas Dziesmu svētkos ieradies kā Austrālijas – Āzijas latviešu koris. Kārlis vasaras dienas Rīgā tagad atceras kā neticami skaistas latviešu vidū. Taču tikpat skaistas sajūtas Kārlim palikušas sirdī arī no 2009. gada Krievijas latviešu dziesmu svētkiem, kas bija sarīkoti Arhlatviešu ciemā, Urālu kalnu pakājē un tieši Jāņu laikā. Tajos dziesmu svētkos viņš uzņēmās latviešu folkloras danču meistara darbiņu. Mairita Kaņepe
Komentāri