Rīdziniece Ieva Ušķe ir Iespējamās misijas absolvente, kura kā misijas pārstāve divus gadus Jaunpiebalgas vidusskolā pasniedza angļu valodu pamatskolēniem. Ieva ir gatava dalīties pozitīvajā pieredzē ar citiem jaunajiem skolotājiem, kas šogad uzsāk gaitas Iespējamajā misijā. Ieva ir ieguvusi četras augstākās izglītības, studējot starptautiskās attiecības, tiesību zinātni, vides zinātni, kā arī pedagoģiju. Maģistra grādu vides zinātnē ieguvusi Zviedrijā, ko uzskata par vienu no lieliskākajām pieredzēm, jo starptautiskā vide atvēra pasauli un piešķīra citādu skatījumu uz procesiem. Pirmā pieredze pedagoģijā Ievai bija vides izglītības aktivitāšu organizēšana Gruzijā biedrības GLEN sastāvā, kas arī deva impulsu pieteikties Iespējamajā misijā. Šī misija ir kustība, kurā mērķtiecīgus augstskolu absolventus sagatavo pedagoga darbam.
Ievas ceļš uz Iespējamo misiju sākās pirms četriem gadiem, kad, uzzinot par tās ideju, viņa saprata, ka vēlas pieteikties. Diemžēl termiņš bija nokavēts, nācās gaidīt nākamo gadu. Visas pārbaudes kārtas viņa izturēja un uzsāka darbu Jaunpiebalgas vidusskolā. Pārnākt no Rīgas uz Jaunpiebalgu Ievai neesot bijis sarežģīti, jo bija pārliecība, ka vēlas darboties ārpus galvaspilsētas.
Pirms sākt darbu Jaunpiebalgā, Ieva piecas nedēļas Iespējas misijas rīkotajā vasaras akadēmijā mācījās strādāt ar bērniem. „Mācības bija interesantas. Uzskatu, ka svarīgākais, ko iemācījos, bija tas, ka bērnus vajag uztvert kā personības, kā līdzīgus cilvēkus, kuriem ir savs viedoklis un vajadzības. Tad, ja to saprot, ir redzams, ka tās ir tās pašas cilvēciskās attiecības, kas jāizkopj, lai izveidotos labs kontakts. Ja tu pats esi godprātīgs un atvērts pret bērniem, tad viss izdodas. Galvenais, paturēt prātā, kāds skolotājs es vēlos būt, un mirklī, kad kārtējo reizi jāreaģē uz kādu negaidītu rīcību, ir jāspēj ātrumā atcerēties tos ideālus, pēc kuriem vadīties,” tā Ieva par mācību procesu. Ieva no Iespējamās misijas ir guvusi neizsakāmi daudz. Viņa saka: „Misija prot ļoti lieliskā veidā sniegt atbalstu gan tīri tehniskās, gan praktiskās lietās, kuras jāapgūst, lai strādātu par skolotāju. Misija dod arī apziņu nepazaudēt motivāciju un sparu turpināt darboties arī brīžos, kad kaut kas nesanāk.” Ieva arī atzīst, ka pēc Iespējamās misijas bijusi tāda brīvības sajūta, ka pasaulē varētu izdarīt jebko, arī to, kas iepriekš nav bijis pa spēkam. Protams, mācību procesā Ievai bijuši arī lūzuma punkti, par ko Ieva saka: „Ir bijušas šaubas par to, vai es tiešām to vēl varu. Jo sākumā ir sajūta, ka tu no visas sirds centies, bet nesanāk. Tad tu atkal centies un domā, ka novadīsi nākamo stundu, un tā būs ģeniāla, bet tā nav. Ja šādas sajūtas ir katru dienu, tad vienā brīdī ir ļoti grūti un ir kaut kas jāmaina. Šādos brīžos jāsaprot, kāpēc tu to dari, un jāsaprot, ka izvēle ir izdarīta apzināti, ka tu to esi vēlējies, un tas ir jāsasniedz par spīti grūtībām.” Runājot par nākotni, Ieva ir pārliecināta, ka vēlas atgriezties izglītībā un skolā, kā arī nevēlas pamest Iespējamo misiju, ir gatava savā pieredzē dalīties ar topošajiem dalībniekiem. Viņa ir arī droša, ka tas izdosies, jo ir spējīga sasniegt mērķus, ko sev izvirzījusi.
Zane Ieviņa
Komentāri