Paklačoties pie tasītes kafijas it kā šķiet vienkārši un nevainīgi. Saka arī, ka vīrieši esot lielāki tenkotāji nekā sievietes, bet kas zina? Taču, lai arī kā nebūtu, tenkas un aprunāšana beigās nogurdina. Pie tam tenkotājs kolēģos vai draugu pulkā izraisa neuzticību – arī tajos, kas tās pat it kā labprāt uzklausa.
Gluži kā no grāmatas lapām, jāsaka – par tenkām sauc neoficiālas un nepārbaudītas ziņas, kas nav iegūtas no pirmavota. Domāju, ka tenkotāji nav ieredzēti nevienā laikā, bet te atkal var teikt, lai akmeni met pirmais, kurš nekad par otru nav tenkojis.
Smalko lietu pazinēji uzsver, ka svarīgākais priekšnoteikums, lai
no tenkām pasargātos – tajās nepiedalīties un tās neuzklausīt. Tenkotājus parasti atturot neieinteresētība. Un kā vienu no veidiem, kā parādīt, ka tenkas mūs neinteresē – mainīt sarunas tēmu.
Taču runājot par privāto dzīvi, parasti jau lietišķās attiecībās iesaka ieturēt zelta vidusceļu – ne pārāk daudz par sevi runāt, ne arī pilnībā klusēt. Taču, ja tomēr kolēģis ir nolēmis par savu privāto dzīvi klusēt, nav glīti viņu īpaši iztaujāt un uzdot liekus jautājumus.
Privātās dzīves notikumi, par kuriem vajadzētu informēt vismaz tiešo priekšnieku, ir kāzas, ilgstoša kopdzīve, laulības šķiršana, ģimenes pieaugums un tuva cilvēka nāve. Dalīšanās nozīmīgākajos privātās dzīves notikumos apliecina cieņu un uzticēšanos kolēģiem, taču kolēģus nevajadzētu pārlieku bieži apgrūtināt ar savas privātās dzīves problēmām vai negācijām.
Dzīvot savu, ne svešu dzīvi Jautājot jauniešiem, vai viņi mēdz aprunāt draugus, paziņas, dzirdēju dažādas atbildes. Bet neviens neteica, ka nekad to nebūtu darījis.
Vita, 28 gadi:
– Ļoti nepatīk tenkas, klačošanās. Nav jau tā, ka nekad neesmu ar draudzenēm paklačojusies, bet tas nekad nav bijis aiz ļauna prāta. No skolas atceros meiteni, kuru saucām par izziņu biroju. Viņa par visiem zināja visu un vislabāk. Vēl tagad, viņu iedomājoties, metas šermuļi. Tādi cilvēki man nepatīk. Nesaprotu, kā var interesēt tas, cik otrs pelna, ko dara vakaros, kā izklaidējas un ko ēd brokastīs. Tas nozīmē, ka citu dzīve interesē vairāk nekā sava.
Ilze, 24 gadi:
– Paklačoties kādreiz patīk. Ar draudzenēm pārrunājam, kā kurai brīvdienās gājis, kurš ko pametis, kurš ar ko apprecējies, kurai bērniņš gaidāms. Bet nekad parunāšana nav ļauna. Nelienu otra makā, gultā un kastrolī. Šķiet, laukos tenkošana ir aktuālāka. Mazs miests, visi par visu zina.
Man reiz gadījās, ka klačīgas paziņas māte mani publiskā pasākumā bildējusi, lai meitiņai parādītu, kā izskatos, cik resna vai tieva kļuvusi… Un netrūkst tādu, kuriem patīk jautāt – cik pelni, ar kādu auto brauc, vai dzīvoklis pirkts kredītā, cik vīrs daudz pelna? Renārs, 27 gadi: – Veči neklačojas, veči apspriež. Turklāt aplami apgalvot, ka vīrieši pārspriež nakts piedzīvojumus vai meitenes. Drīzāk runā par to, kādu autiņu nopircis kaimiņš, cik darba vietas nomainījis, kurš uz Īriju kārtējo reizi aizbraucis. Jā, par draugiem pastāsta, ja dzirdēts, kā klājas. Domāju, ka sieviešu žurnāli uzpūtuši burbuli par vīriešiem, kuri tikai stāsta par savām meitenēm. Patiesībā ar to gan vīrieši nelielās. Ja nu kāds vēl atņems?
Komentāri