Priekulietis Sandis Stepanovs (25 gadi), izmantojot biedrības „Jaunatne par iesaistīšanos” piedāvātās iespējas pieteicās brīvprātīgā darbam Polijā.
Jaunietis stāsta, ka beidzis Rīgā Frizieru skolu, taču īsti savu vietu dzīvē nav spējis atrast, tādēļ labprāt piekritis kādu laiku pabūt ārpus Latvijas, gūt jaunus iespaidus un saprast, ko pats dzīvē vēlās. Jauno gadu Sandis sagaidīja mājās, taču jau nākamajā nedēļā dosies atpakaļ uz Poliju, lai tur pavadītu vēl trīs mēnešus.
„Tajā mirklī, kad aizgāju uz biedrības ofisu, bija iespēja pieteikties projektam Polijā. Sākumā gan mani biedēja tas, ka paredzēts darbs ar bērniem skolā, turklāt arī ar bērniem invalīdiem. Tajā brīdī kad bija jābrauc jau prom, paskatījos, ka Polijā bezdarbs vēl lielāks nekā Latvijā. Tas arī mani satrauca un neko labu negaidīju,” saka Sandis, kurš pēc trim nodzīvotiem mēnešiem Polijā, savas domas par šo valsti ir mainījis.
„Dzīvoju un strādāju nelielā pilsētiņā Klodzko, kas atrodas netālu no Čehijas robežas. Ceļš turp bija ilgs un nogurdinošs, taču dzīvoju jaukos apartamentos un patiesībā trīs mēnešu laikā pie Polijas jau nedaudz esmu pieradis. Esmu arī nedaudz paceļojis un sapratis, ka man vairāk patīk lielās pilsētas. Mani pārsteidza Varšava. Tā ir liela un skaista pilsēta,” savos pirmos iespaidos dalās Sandis. Viņš gan teic, ka visvairāk Polijā viņu pārsteidzis tas, cik poļi ir reliģiozi.
„Strādāju skolā ar bērniem un pasniedzu viņiem angļu valodu. Jāteic, ka poļiem nav īpaši labas angļu valodas zināšanas, tādēļ vismaz tā skola, kurā es darbojos, jau ilgus gadus iesaistās šādos projektos un labprāt uzņem jauniešus no Eiropas, kas stāsta par savām valstīm un bērniem māca angļu valodu. Pats labprāt šo laiku pavadu apgūstot poļu valodu un iepazīstot šīs valsts tradīcijas,” stāsta Sandis, bilstot, ka saskāries arī ar to, ka skolā viņam jāstaigā džemperos ar garām rokām, lai skolēni un skolotāji neredzētu viņa tetovējumus uz rokām.
„Aizspriedumi tur valda lielāki nekā Latvijā. Īsti nezinu Latvijā skolu, kurā pedagogi šodien iebilstu pret to, ka jaunietim ir tetovējuma vai pīrsings. Tas jau tomēr ir pierasts. Polijā ļaudis ir daudz konservatīvāki un tiešām kristietība ir ļoti jūtama ik uz soļa,” stāsta puisis. Sandis teic, ka jau šobrīd domā par iesaistīšanos citā projektā, lai pēc atgriešanās no Polijas varētu doties uz vēl kādu citu valsti un gūt jaunus iespaidus.
„Jūtos nedaudz apmaldījies savā dzīvē, tādēļ novērtēju iespēju aizbraukt prom no Latvijas, apgūt valodu, meklēt citas iespējas. Turklāt šobrīd varu teikt, ka Polija nav tā valsts, kuru sauktu par savējo. Tas nozīmē, ka vēlos atrast arī to valsti, kultūru, kura mani aizrautu,” saka Sandis. Liene Lote Grizāne
P.S Jauniešiem, kuriem ir interese par brīvprātīgo darbu Eiropā, var doties uz biedrības “Jaunatne par iesaistīšanos” biroju Cēsīs.
Komentāri