Cēsniece Sigita Skujiņa, veicot brīvprātīgo darbu, desmit mēnešus pavadījusi Horvātijā un nu savos iespaidos ir gatava dalīties ar citiem.
Pagājis mazliet vairāk nekā mēnesis, kopš Sigita atgriezusies no Horvātijas. Viņa atzīst – mājās būt ir labi, bet tālumā iegūtā pieredze bijusi iedvesmojoša. Sigita Latvijā studējusi pedagoģiju – mācījusies par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju. Līdztekus tam jauniete darbojusies jauniešu organizācijās, tādēļ par iespējām doties pieredzes gūšanā uz citu valsti bijusi labi informēta. “Vienmēr esmu zinājusi, ka reiz šo iespēju izmantošu. Mani māca ziņkāre, kā ir dzīvot citur, būt starp citas kultūras cilvēkiem. Es tikai nezināju, kad būtu īstais laiks kādai no programmām pieteikties. Bet tad sāku strādāt vienā no Rīgas privātskolām, tur ļoti patika, sāku iestrādāties. Sapratu – ja nebraukšu tagad, tad, visticamāk, neizdarīšu to nekad. Tādēļ sāku meklēt iespējas,” par vēlmi doties uz ārzemēm stāsta Sigita.
Jauniete pieteicās programmas “Erasmus +” projektam “Eiropas brīvprātīgais darbs”. Horvātija neesot bijusi Sigitas prioritāte, bet, izvēloties, kurp doties, viņa izvirzījusi vairākus kritērijus.
“Pirmkārt, negribēju būt viena, bet gan nelielā komandā vai vismaz pārī. Otrkārt, man bija vēlme strādāt ar starptautiskiem projektiem. Trešais kritērijs bija saistīts ar vēlmi doties uz pēc iespējas zaļāku vietu, darboties zaļākā vidē. Veselīga dzīvesveida tēma man ir ļoti tuva, mani interesē brīvdabas pedagoģija. Turklāt zināju, ja ir iespēja izvēlēties, tad vēlos doties uz valsti, kur silts klimats,” atceras Sigita.
Viņa sociālajos tīklos ieraudzījusi piedāvājumu nelielu laiku darboties Horvātijā. Tas nebija jaunietes mērķis, bet tā esot bijusi laba iespēja iepazīt konkrēto organizāciju “Outward Bound Croatia” un vietu, kurp varbūt vēlāk darboties ilgtermiņā. “Mūsu pienākums bija iekārtot apkārtni tikko meža vidū atvērtam izglītības centram. Ideja bija laba, un vēl vairāk vilināja organizācijas piedāvātā brīvā laika aktivitāte – klintīs kāpšana. Pēc tur pavadītajām divām nedēļām ar organizāciju vienojāmies, ka, tiklīdz radīsies iespēja Harvātijā būt ilgāku laiku, organizācija ar mani sazināsies. Un tā arī notika. Bet līdz tam aptuveni pusgadu guvu pieredzi citās valstīs – gan darbojoties dažādos projektos, gan veicot sezonas darbu,” stāsta Sigita.
Pēc tam sākās jaunietes desmit mēnešus ilgais piedzīvojums Horvātijā. Sigitas brīvprātīgā darba pienākumos ietilpa darbs ar dokumentiem, dizaina veidošana informatīviem materiāliem, kā arī darbs ar jauniešiem. “Āra izglītības programmās – ekspedīcijās – un “Erasmus+” apmaiņas projektos piedalījās jaunieši no dažādām valstīm. Mēs viņiem vadījām aktivitātes saistībā ar mērķu izvirzīšanu, saliedēšanos, veselīgu dzīvesveidu, “Erasmus+” iespējām. Jāatzīst – jo vairāk esi citās valstīs, jo vairāk pārliecinies, ka cilvēki ir ļoti līdzīgi. Cilvēks paliek cilvēks, pamatvērtības visiem ir vienas. Atšķiras tikai ārējās lietas – tas, kā komunicējam vai cik viegli vai grūti citiem atveramies,” pārliecināta Sigita. Viņa arī uzsver, ka brīvprātīgā darba mērķis nav nopelnīt, bet gan kaut ko iemācīties un attīstīt dažādas kompetences – piemēram, komunikāciju un uzstāšanās prasmes.
Desmit Horvātijā pavadītie mēneši paskrējuši nemanot. Sigita stāsta, ka paveikts daudz laba, bet bijis arī gana daudz laika atpūsties un apskatīt gan Horvātiju, gan kaimiņvalstis. Par katru ceļojumu varētu stāstīt vēl atsevišķu stāstu. Tas arī ir lielisks veids, kā mācīties dzīvi. Iznāca ceļot ļoti dažādos veidos: autostopi, autobuss, vilciens, pat buru laiva, motorollers, vairāku dienu pārgājiens, kuģis, lidmašīna. Viņa iedrošina arī citus jauniešus meklēt un izmantot šodienas iespējas, kuru esot ļoti daudz.
Katrs jaunietis vecumā no 17 līdz 30 gadiem var izmantot Eiropas brīvprātīgā darba programmu, lai no divām nedēļām līdz gadam iegūtu pieredzi citā valstī. “Manuprāt, jauniešus biedē trīs lietas: valoda, finanses un drosmes trūkums. Bet jāatceras, ka valodas zināšanas uzlabosies tikai tad, ja tā ikdienā tiks pielietota. Kā zinām, kaut ko iemācīties var, tikai to darot. Arī ģimenes finansiālais stāvoklis nevar būt šķērslis. Dodoties brīvprātīgajā darbā, organizācijas sedz gan ceļa, gan uzturēšanās izmaksas, turklāt brīvprātīgais ik mēnesi saņem kabatas naudu un viņam tiek nodrošināta veselības apdrošināšana. Savukārt, kas attiecas uz drosmi, tad tas ir darbs ar sevi. Ja vien ir vēlme, tad jāmeklē iespējas un savi sapņi jārealizē. Mēs nekad nevaram zināt, kā šāds brauciens pārvērtīs mūs un mūsu dzīves. Protams, būt tālu prom emocionāli ne vienmēr ir viegli. Kad biju tur, pietrūka manas ģimenes, manas mājas. Tagad, kad esmu atgriezusies, man pietrūkst tālumā iepazīto cilvēku, kuri kļuvuši par draugiem. Bet tas ir pašsaprotami, jo mēs vienmēr ilgosimies pēc tā, kas ir mīļš un tuvs,” izjūtās dalās jauniete.
Sigitai joprojām interesē darbs, kas saistīts ar jaunatni, bet ar lieliem lēmumiem viņa šobrīd nesteidzas, taču zina, ka ar darbu, ko darīs, vēlas augt pati un dot ko labu arī sabiedrībai.
Komentāri