Dzērbenietis Toms Sproģis dzīvi jau daudzus gadus saista ar hokeju, viņš spēlē dažādās amatierkomandās Latvijā. Un, kā saka pats puisis, tieši hokejs viņu norūdījis ne vieglajam darbam laukos.
Izbrīna vērts ir tas, ka Toms no iekārtotas dzīves Rīgā vienā dienā nolēma atgriezties Dzērbenē, vectēva mājās un sākt nopietni nodarboties ar lopkopību. Nākotnē Toms raugās pozitīvi un teic, ka lauki nepazudīs, jo, lai arī daudzi aizbrauc, laukos paliekot tikai labākie. “Rīgas 85. vidusskolā savulaik bija klases, kurās mācījās topošie hokejisti. Arī es tur iestājos, mācījos un cītīgi nodevos hokeja treniņiem. Jāatzīst, ka toreiz biju tuvu Latvijas izlases komandai U18, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ tomēr tajā neiekļuvu. Līdz ar vidusskolas beigšanu man beidzās arī jauniešu hokejs. un tad gāju spēlēt uz amatieriem. Pirmā komanda, kurā spēlēju, bija “RD Elektroniks”. Tā pamazāk iesāku studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, atradu darbu un iekārtoju savu dzīvi galvaspilsētā,” stāsta Toms un atklāj, ka tad nāca klikšķis, un viņš nolēma mest mieru Rīgas dzīvei, atgriezties laukos. Tā jau trīs gadus Toms sevi sauc par dzērbenieti un savu nākotni saista tikai ar vectēva mājām. “Hokeju pametis tomēr neesmu. Regulāri braucu uz Rīgu, spēlēju komandā “SMS Credit”, kas šogad Latvijas čempionātā izcīnīja trešo vietu. Bet pagaidām aktīvā hokeja sezona ir beigusies, varu nodoties darbiem lauku saimniecībā. Taču bija traki, jo nācās spēlēt arī ar Liepājas komandu, bija jābrauc ne tikai uz Rīgu, bet arī Liepāju. Tad dienas ritms man bija pavisam traks,” smaidot saka Toms. Vaicāts, kādēļ ērto Rīgas dzīvi iemainījis pret saimniekošanu laukos, puisis atbild: “Te ir svaigs gaiss. Man nav sava diena jāiznieko, pavadot daudzas stundas sastrēgumos, kad braucu uz darbu. Te nav tādu stresainu cilvēku, kādi pārsvarā ir Rīgā, jo ir pārņemti ar savām daudzajām problēmām. Dzīve laukos rit citādi. Te ir daba, miers un brīvības sajūta.” Jaunais saimnieks pārliecināts, ka dzīvot un strādāt laukos var. Viņš saka, ka sevi pierādīt vēlas tieši laukos. “Hokejs man ir vislabākais hobijs, kāds vien var būt, bet sevi pierādīt vēlos laukos. Manos plānos ietilpst liellopu ganāmpulku paplašināt līdz vismaz simts dzīvniekiem. Un laukos dzīve ir interesanta, piepildīta, kur paskaties, visur redzams kas tāds, ar ko nodarboties un ko darīt. Turklāt man neinteresē nekas viegls un ātrs. Varbūt tas iegūts no hokeja, jo atceroties, kā mūs dzenāja treniņnometnēs, darbs un dzīvošana laukos man nekas grūts nešķiet. Domāju, esmu pieradis cīnīties. Turklāt, lai cilvēks labi justos, viņam jābūt harmonijā ar sevi. Es savu vietu esmu atradis šeit, laukos.” Vaicāts, vai Toms piesaista arī Eiropas projektu līdzekļus saimniecības modernizēšanai un paplašināšanai, viņš godīgi atbild, ka šajā jautājumā ir liels skeptiķis. Tiesa gan, savulaik bijis par iestāšanos Eiropas Savienībā, taču šobrīd saskata daudz netaisna un apgrūtinoša. “Nezinu, vai tiešām tie Eiropas projektu nosacījumi ir tik drakoniski, vai tas ir mūsu pašu ierēdņu interpretējums par lietām, bet es, pamēģinot rakstīt pirmo projektu, ātri vien sapratu, ka man tam visam vienkārši nav laika. Tā ir milzīga papīru kaudze un par daudz nevajadzīgi izšķiesta laika. Es savu saimniecību attīstīšu ar saviem līdzekļiem un darbu,” viedokli pauž dzērbenietis. Toms arī pārliecināts, ka ar laukiem nākotnē viss būs kārtībā, jo nav tā, ka jaunieši tikai bēgtu prom. Ir arī tādi, kuri atgriežas. “Šeit manā apkārtnē ir ļoti daudz jauniešu, kuri ir atgriezušies. Tepat netālu ir kaimiņš, kurš pēc daudziem nodzīvotiem gadiem Rīgā atgriezies, lai saimniekotu. Tā ka tik traki nav, kā stāsta,” smaidot saka Toms un atklāj, ka patlaban cītīgi gatavojas Jāņiem. “Tiesa gan, lielas Jāņu svinēšanas manā sētā nebūs, bet jau divus gadus Jāņiem mēģinu pats uztaisīt alu. Tas gan vēl līdz šim nav izdevies, tomēr ir visas cerības, ka līdz šī gada Jāņu dienai iesāktie darbi tiks pabeigti un svētku miestiņš arī sanāks gana labs. Bet neatkarīgi no tā, kas izdosies, Jāņi tiks svinēti,” saka Toms. Liene Lote Grizāne
Komentāri