Vecpiebalgas vidusskola aprīlī kļuva par darba vietu starptautiskajā projektā Comenius iesaistīto skolu pārstāvjiem no Rumānijas, Turcijas, Itālijas, Polijas, Grieķijas un Francijas. Projekts ,,Mācies mācīties! Attīsti savas autonomās mācīšanās prasmes!”, kurā ir arī Vecpiebalgas vidusskola, paredz, ka viesos atbraukušie skolēni
jāuzņem vietējās ģimenēs, tādējādi dodot iespēju arī ārpus nodarbībām skolā iegūt jaunu pieredzi, iepazīstot vietējās tradīcijas, vērtības un dzīvesveidu.
Jau kādu laika esmu iesaistīta šajā projektā, tāpēc savā ģimenē uzņēmu vienu no skolas viesiem – Klaudiju no Polijas. Varu teikt, ka mūsu mājās pats gaidīšanas process izrādījās satraucošs. Ar mammu jau nedēļu iepriekš plānojām, ko gatavosim un ko rādīsim, lai svešajai meitenei ciemošanās Latvijā paliktu prātā ar siltām atmiņām. Man šķiet, mamma par visu bija satraukusies vairāk, nekā es. Laikam jau tāpēc, ka mūsu saziņa notiks angliski, kā to paredz projekts. Mamma angļu valodu zina labi, bet kautrējas runāt. Par laimi, mazais brālis, kurš arī ļoti gaidīja meitenes atbraukšanu, raiti runā angļu valodā. Viņš labprāt iesaistījās sarunās, tāpēc nedēļas laikā bija man lielisks palīgs.
25. aprīļa vakarā, kad devāmies uz skolu sagaidīt Klaudiju, arī man bija ļoti liels satraukums. Ar meiteni internetā biju sarakstījusies vien pāris reižu, īsti nezināju, kas viņai patīk, ko viņa dara brīvajā laikā. Cerēju, ka ātri to noskaidrošu, lai kopā būšana būtu vēl jaukāka. Tā kā Polijas autobuss ieradās mazliet ātrāk, nekā plānots, un ārā bija vēl diezgan gaišs un silts, jau pirmajā vakarā Klaudijai paspēju izrādīt savas mājas apkārtni un uzzināju daudz jauna arī par viņu pašu. Visvairāk Klaudija jūsmoja par silto laiku un mūsu kaķi, kas pa nedēļu paspēja svešajai meitenei pieķerties.
No rīta, kā pie mums ierasts, cēlāmies sešos, lai nenokavētu skolas autobusu. Klaudijai tas šķita ļoti neierasti, jo Polijā viņas rīti sākas tikai septiņos. Mana mamma, kura parasti paguļ vēl kādu brīdi pēc modinātāja zvanīšanas, jau bija cēlusies pirms mums un gatavojusi brokastis. Lai svešajai meitenei nebūtu neērti, pati arī ēdu brokastis, kaut parasti to nedaru. Mamma raizējās, vai viss ir labi, vai ir kaut kas īpašs, ko Klaudija vēlētos. Tā nu šajā nedēļā par populārāko teikumu mūsu mājās kļuva: “Are you OK?”*
Skolā notika starptautiskās skolu darba vizītes atklāšana. Ciemiņi
iepazinās ar vidusskolu, mācījās latviešu valodu. Pēc pusdienām visi, sadalījušies grupās, devās pastaigās pa Vecpiebalgu, apmeklējot nozīmīgākos pagasta centra objektus. Kad atgriezāmies skolā, sākās sporta aktivitātes, bet viesskolotāji jau bija tik ļoti piekusuši no redzētā un piedzīvotā, ka atteicās kā no sporta, tā no diskotēkas. Klaudija bija ļoti izbrīnīta, ka pie mums skolā notiek arī izklaides pasākumi, ne tikai mācīšanās. Polijā tā neesot pieņemts. Viņu mazliet šokēja arī tas, ka mūsu attiecības ar skolotājiem ir tik brīvas.
Arī nākamās dienas ritēja līdzīgi – celšanās ap sešiem un došanās pie miera ap pulksten 11 vakarā, dažreiz pusnaktī. Lai arī pēc dienas skolā un muzejos bijām nogurušas, tik un tā vēl pasēdējām un mazliet parunājām par to, kā aizritējusi diena. Mums bija paveicies, ka viesu uzņemšanas dienas aprīlī izrādījās ļoti siltas un saulainas. Daudz laika pavadījām ārā. Varēju parādīt apkārtni, pastāstīt par darbiem, kas jādara, dzīvojot laukos. Klaudijai, kura dzīvo pilsētā, tas bija kaut kas jauns, maz dzirdēts.
Diemžēl piecas dienas pagāja ļoti ātri, un jau 30. aprīļa rītā no Klaudijas bija jāatvadās. Ja abas iztikām bez asarām, tad mamma gan ne. Manuprāt, visgrūtāk šajā nedēļā bija gājis tieši viņai, jo mammai bija atbildība par meiteni, un viņa tik ļoti vēlējās, lai viss mūsus mājās būtu pēc iespējas labāk. Es domāju, ka būt par viesģimeni kādam bērnam ir ļoti atbildīgs darbs, bet reizē arī patīkams, jo es, piemēram, ieguvu jaunu draudzeni, mammai bija iespēja atkal ģimenē sajust otru “meitu”. Mazais brālis varēja raisīt interesantas sarunas. Vislielākais ieguvums šajā nedēļā bija pieredze, kas noderēs man un manai ģimenei, jo pavisam iespējams, ka pie mums vēl kādreiz ciemosies bērns no citas ģimenes. *Vai viss kārtībā? Anna Kalniņa, Vecpiebalgas vidusskolas 10. klases skolniece
Komentāri