Šoreiz aktuālā sarunā pie tējas trīs jaunieši. -Kāpēc Ziemassvētkos jāpasniedz dāvanas? Reinis: – Tas laika gaitā tā ir iegājies. Vecāki kopš bērnības mums Ziemassvētkos tās dāvinājuši, ar laiku iemācāmies arī paši apdāvināt citus. Sagādāt prieku. Inese: – Galvenais ir uzdāvināt kaut ko mīļu un no sirds. Edgars: -Ar dāvanām mīļus cilvēkus cenšamies iepriecināt. Tas ir jauki. – Ko citiem šajos svētkos dāvināt? Reinis: – Iepriekš jau klausos un mēģinu izčekot, ko kurš vēlas saņemt. Bet jāatzīst, ka ar katru gadu dāvanas nopirkt kļūst arvien sarežģītāk. Edgars: – Katru gadu dāvinot, dāvanu loks samazinās. Taču man
šķiet, ka paštaisītas dāvanas ir vismīļākās. Kaut paša rokām gatavota apsveikuma kartīte. Inese: – Ziemassvētku dāvanai jābūt mazai un mīļai. Īpaši, ņemot vērā mūsdienu dārdzību. – Kas varētu būt nejēdzīgākā Ziemassvētku dāvana? Reinis: – No kādas pilsētas atvests suvenīrs. Edgars: – Veikalā pirktas vīriešu zeķes. Inese: – Alkohola pudele. – Vai ir gribējies Ziemassvētku laikā iesaistīties kādā labdarības pasākumā? Reinis: – Gribētos, bet es noteikti aizbrauktu uz suņu patversmi. Inese: – Ar labdarību ir jocīgi. Domāju, ka ne katrs to spētu novērtēt. Edgars: – Pagājušajā gadā kopā ar draugiem aizbraucām uz Rīgas bērnu slimnīcu. Aizvedām eglīti un sniedzām mazu koncertiņu. Dāvājām svētkos nelielu gaišuma stariņu. Ziemassvētkos neklājas domāt tikai par sevi. Jādomā arī par citiem. – Kas jums ir Ziemassvētku brīnums? Inese: – Šogad tas noteikti būtu sniegs un balti Ziemassvētki. Bet tās ir arī sajūtas ģimenē. Reinis: – Brīnums būtu tas, ja uz Ziemassvētku vakariņām varētu ierasties tie cilvēki, kuri ir aizgājuši. Bieži Ziemassvētkos atminamies mīļos, labos, kuru vairs nav starp mums. Tas būtu īstens Ziemassvētku brīnums. Edgars: – Es piekrītu Reinim. – Ko jums nozīmē šie svētki? Reinis: – Iestājas dāvanu pirkšanas drudzis. Inese: – Man tie saistās ar piparkūku, mandarīnu un eglītes smaržu. Ar kopā būšanu ģimenē un sirsnību. Reinis: – Ar pantiņu skaitīšanu, bet šī sadaļa pēdējos gados veiksmīgi tiek izlaista. Taču, kad pašam būs bērni, zinu noteikti, ka viņi, tāpat kā es savā laikā, tos runās. Inese: – Jā, bet tas jāizdzīvo katram bērnam. Satraukums par to, ka būs jāskaita, ka kaut kas aizmirstas… Edgars: – Man patīk šie svētki. – Atceraties to mirkli, kad beidzāt ticēt Salavecim? Inese: – Neatceros, cik man bija gadu, bet reiz, kad atnāca uz mājām Salavecis un viņam zem baltās bārdas vīdēja melnas ūsas… Reinis: – Man dāvanas vienmēr nesa rūķi. Es tiem ticēju. Jo bija taču Sniegbaltīte un septiņi rūķīši… Bet ilūzija trūka, kad brālis pateica, ka dāvanas nesot mamma. Edgars: – Man līdzīgi, māsa netīšām pateica. – Kam dāvanu ir visgrūtāk nopirkt? Reinis: – Zinu, ka visvieglāk dāvanas nopirkt ir vecmāmiņām. Viņas priecājas par visu. Grūtāk – draudzenei. – Ko sagaidāt no šiem Ziemassvētkiem? Reinis: – Dāvanas (smejas). Ja nopietni, pārsteigumu. Inese: – Sniegu. Ir grūti sevi noskaņot, ja apkārt nav baltuma.
Edgars: – Es gaidu ziemu. Varbūt ar laiku būs jāpārvācas uz dzīvi pie Santaklausa. Kas zina?
Komentāri