Cēsniece Daina Riemere ir ekonomiste Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, taču viņas aizraušanās ir pavisam nesaistīta ar ikdienas darbu. Brīvajā laikā viņa fotografējas. Jā, nevis fotografē, bet tiek fotografēta. Daina jau sarunas sākumā uzsver, ka viņai nepatīk, ja tiek dēvēta par modeli: “Es tāda neesmu, neatbilstu modeļu standartiem. Nezinu, bet man ļoti nepatīk, ja mani sauc par modeli. Taču, jā, – es pozēju fotogrāfiem un piedalos dažādos foto projektos.”
Dainai bakalaura diplomā rakstīts – ekonomists. Savukārt maģistrantūrā apgūtas vadības zinības. “Man šķiet, nav nemaz tik daudz to, kuriem izglītība, kas iegūta augstskolā, vēlāk ir arī ikdienas darbs. Man tā patiešām ir – esmu ekonomiste, un tas rakstīts arī manā diplomā. Pirms četriem gadiem slimnīcā sāku strādāt pacientu reģistratūrā, taču sapratu, ka šis darbs nav radīts man. Tad bija piedāvājums kļūt par iepirkumu speciālistu, taču pēc laika, slimnīcā izveidojoties jaunai nodaļai, sāku strādāt par ekonomisti. Manā atbildībā ir atalgojumu sistēma, tas, cik darbinieki kur nepieciešami, kādas katram ir piemaksas. Ir patiesi interesanti, bet reizē tas ir grūts darbs – būt atbildīgai par vairāku simtu cilvēku algām, piemaksām,” saka Daina.
Ja ikdienas darbā Dainai maz radošuma, krāsainības, tad to sniedz
aizraušanās. “Apmēram pirms diviem gadiem draugu lokā iesākām vērtēt viens otra fotogrāfijas, arī sociālajos tīklos. Man pašai fotogrāfiju nebija, jo man patiešām pēdējos gados nebija paticis fotografēties. Reiz draugi man sarunāja fotosesiju, lai beidzot arī man būtu kādi foto. Taču par šo pieredzi biju vīlusies, pat teicu, ka nekad vairs nefotografēšanos. Pēc kāda laika nejauši iepazinos ar fotogrāfu Oskaru Ludvigu. Viņš ieinteresējās, kādēļ man nepatīk fotografēties, kas man fotosesijā un rezultātā nav paticis. Viņš pieņēma izaicinājumu fotosesijā man pierādīt, ka fotografēties ir forši. Aizvien saku, ka viņa fotogrāfijas mainīja manu dzīvi. Fotografēšanās kļuva par sirdslietu. Tā ir kā atkarība. Aizbēgšana no ikdienas. Citi stadionā skrien, es dodos fotografēties. Daudzi to nesaprot, bet šīs sajūtas nevar aprakstīt vai izskaidrot,” stāsta Daina, piebilstot, ka pēc mēneša nejauši radusies iespēja piedalīties foto plenērā, kurā pulcējušies daudzi fotogrāfi. Tā palēnām dažādos foto plenēros, fotosesijās viņai nākuši aizvien jauni piedāvājumi. Lielākoties Daina pozē fotogrāfiem, kuriem tas nav ikdienas darbs, bet gan izkopts vaļasprieks, taču ik pa laikam rodas sadarbības iespējas arī ar profesionāļiem. Vienubrīd fotografēšanās bijusi pat reizi nedēļā, lielākoties brīvdienās. Tagad, kad ar daudziem fotogrāfiem sadarbība jau bijusi, fotosesijas ir nedaudz retāk – apmēram reizi mēnesī.
Vaicāta, vai pozēt neapnīk, Daina atbild: “Nē, bet palielinās prasības. Man ir ļoti svarīgi, kā fotogrāfs strādā, kāds ir rezultāts. Kā ekonomiste esmu virzīta uz rezultātu, man ir svarīgi, lai ir kvalitāte. Turklāt ar laiku aizvien lielāku uzmanību pievēršu detaļām.
Arī man pašai rodas aizvien jaunas idejas fotosesijām, stāstiem, ko izstāstīt fotogrāfijās, bet diemžēl ir vajadzīgi ieguldījumi, lai tās īstenotu. Nav kā profesionāliem modeļiem – man neviens nenodrošina sesijai nepieciešamo, piemēram, kleitas, rekvizītus. Tas viss jāsagādā pašiem – vai nu fotogrāfam vai man. Nevar jau bildēties neskaitāmas reizes ar vienu un to pašu kleitu! Taču fotogrāfijas saņemu bez maksas, jo pozēšana un fotografēšana ir abpusējs ieguvums, vaļasprieks abām pusēm.”
Dainai bijušas daudzas fotosesijas studijās, pie jūras, ezeriem, pļavās. Bijušas arī nebūt tik komfortablos apstākļos, piemēram, lielā salā uz mola. Viņa ir stāvējusi ūdenskritumā, kad ūdens temperatūra ir vien plus seši grādi. Bieži fotosesijas notiek agrā rītā, miglā. Kā atzīst Daina – bieži vien nākas sevi pārvarēt. Tas jādara arī emocionāli, jo sākotnēji nostāties foto objektīva priekšā nebūt nav viegli. Daina skaidro: “Bija daudz kompleksu, šķita – nu ko tad es, īpaši, ja fotosesijā piedalījās arī citas meitenes, kuras atbilst teju modeļu prasībām, ar perfektiem augumiem – klasiski skaistas. Tomēr ar laiku iemācies savus kompleksus pārvarēt un pat izmantot. Nenoliedzami – fotografēšanās ir arī stimuls sevi uzturēt labā formā.”
Daina skaidro, ka fotografēšanās nebūt nav viegla – tā aizņem daudz laika, prasa enerģiju. Viņa vairākkārt bijusi modele arī vizāžistiem – rezultāts bijis skaists, bet, lai to sasniegtu, apmēram divas un pat vairāk stundas mierīgi jāsēž, kamēr tiek izveidots grims. Vaicāta, vai, piekrītot doties uz fotosesijām pie nepazīstamiem fotogrāfiem, nav bijis neomulīgi, bailīgi, Daina saka: “Latvijā fotogrāfi viens otru pazīst vai vismaz zina, tādēļ vienmēr ir iespējams iegūt atsauksmes. Jā, ir bijušas reizes, kad sajūtas bijušas savādas, bet nepatīkamu situāciju nav bijis. Turklāt attiecības starp fotogrāfu un sievieti, kura pozē, ir profesionālas. Tas ir tāpat kā ikdienā satikt jaunus biznesa partnerus.” Māra Majore – Linē
Komentāri