Vides zinātnes balvu nominācijā „Vides zinību skolotājs” par mūža ieguldījumu ieguvusi Vecpiebalgas vidusskolas skolotāja Mirdza Zommere.
– Kas vērtējumā iekļauts/b?
– Esmu visilgāk strādājusī skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konsultante Latvijā. Vides projekti skolās var notikt tikai tad, ja ir skolotājs entuziasts. Pēc skolotāja Klāva Zommera aiziešanas pensijā arī Agita Bērziņa uzņēmās Baltijas jūras projekta koordinatores pienākumus. Vides jomā strādā arī citi pedagogi, tātad balva ir mums visiem.
– Kurš projekts jums bijis vistuvākais?
– Pētījums par Gaujas augšteci, bet visapjomīgākais ir vides vēstures pētījums par zemes lietošanas veidu, izmaiņām Vecpiebalgā. Tas ieinteresēja
Baltijas jūras projekta
valstis, tāpēc radās iespēja apmeklēt kursus Zviedrijā, Krievijā, Dānijā, kļūt par vides vēstures mācību grāmatas redakcijas kolēģijas locekli, sagatavot publicēšanai mūsu pētījumu un rediģēt citu valstu kolēģu darbus. Tā bija milzīga atbildība. Grāmata iznāca Zviedrijā 2004. gadā.
Mani priecē arī apziņa, ka darba atdevi redzu arī skolā, jo skolēni paši tagad vada vai izstrādā vides projektus, daži izvēlējušies tālāk mācīties skolās, kas saistītas ar vidi plašākā nozīmē.
– Ko deva sadarbība ar ārzemju kolēģiem?
– Apziņu, ka esam apņēmīgi un visu varoši. Mums ir tikai viena nelaime – nemācāmies valodas. Pie mums vides projekti bieži vien atgādināja bērnu spēlītes, bet ārzemēs sapratu, cik šo darbu veic nopietni. Ārzemnieki teica: „Esam vidi sabojājuši un cenšamies labo atgūt, bet tas maksā dārgi. Viņi brīdināja mūs, lai Latvijā nepieļaujam ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos.”
– Kā vides pētījumi ietekmējuši jūsu dzīvi?
– Atrašanās sabiedrībā, kuru vieno kopīgas intereses, palīdz atvērties. Kad sāku strādāt skolā, noslēdzos, man bija bail. Tagad esmu iemācījusies teikt labo, to ievērot. Nevaru iedomāties, ka mani neinteresētu tas, kas man ir apkārt, taču, sākot pētījumus, redzu dabu daudzpusīgāk.
Vides mācība kā priekšmets parādījās neatkarīgās Latvijas laikā, taču Vecpiebalgas vidusskolā ar skolēniem gāju pārgājienos, rakstījām aprakstus arī pirms tam, tikai to nesauca par vides mācību un projektu darbu vispār nepazina.
– Kam visvairāk interesē dabas zinātnes?
– Zēniem. Gandrīz visus projektus esmu gatavojusi kopā ar puišiem. Man patīk zēnu punktualitāte, bet reizes darīja ne īpaši izkoptā rakstu kultūra.
– Kas satrauc vides skolotāju?
– Ikdienišķas lietas. Tas, kā vīrietis steidzīgi ievelk dūmu un nomet zemē izsmēķi, kā jaunieši sarunājoties grauž saulespuķu sēkliņas un pēc viņiem uz asfalta ir izveidojies izmešu vainadziņš. Nekādi nevaru izprast tos, kuri demolē un tīšām iznīcina skaisto, kas padara apkārtni pievilcīgu.
Komentāri