Cēsniece Ilze Rača ir jaunā fotogrāfe, kura ir pārliecināta – fotogrāfijas, kas sevī ietver stāstus un atmiņas, ir nezūdoša vērtība.
Ilze atceras, ka fotografēšana viņai patikusi vienmēr. Jau kopš mazām dienām Ilze spēlējoties tēlojusi, ka ir fotogrāfe. Visērtāk vienmēr jutusies kameras otrā pusē, nevis fotografējoties. Lai arī Ilze sirdī vienmēr zinājusi, ka savu profesionālo karjeru vēlēsies saistīt ar foto mākslu, sākot studēt, darbības virziens mainījās. Rīgā viņa sāka strādāt par sociālo darbinieku. Tad viens pēc otra pieteicās bērniņi, un nu Ilze ir kļuvusi par divu bērnu māmiņu un kopā ar ģimeni dzīvo Cēsīs.
Fotografēšana palika novārtā, bet kādu dienu Ilze apjauta, cik ļoti viņai pietrūkst šīs nodarbes . Cēsniece mācījās kursos, kur pilnveidoja savas teorētiskās un praktiskās zināšanas un tagad jau fotografēšanas pakalpojumus piedāvā citiem. Ilze ik dienu attīsta savas iemaņas un tiecas uz mērķi, lai fotografēšana reiz kļūtu par viņas pamatnodarbošanos. Viņa labprāt fotografē gan dabu, gan portretus, gan arī dažādus produktus – viņa vēl tikai meklē, kurš no virzieniem piesaistīs vairāk: “Lai fotogrāfs savā jomā darbotos profesionāli, ir jāstrādā vienā konkrētā virzienā. To ir daudz: kāzas, portreti, dabas ainavas, jaundzimušie un citi. Ir būtiski saprast, kurā no visiem virzieniem jūties ne tikai visspēcīgākais, bet arī visērtāk. Es šobrīd esmu sava virziena meklējumos, jo pagaidām man patīk fotografēt visu. Ar vislielāko prieku piekrītu katram izaicinājumam.”
Ilze stāsta, cik dažādas sajūtas rodas, turot rokās foto kameru: “Tas tiešām ir pārsteidzoši. Es varu pamosties pavisam agri no rīta, paskatīties ārā pa logu un saprast – ir jāiet! Būs skaisti! Un tā patiešām ir. Latvijā ir tik skaista daba, un šķiet, ka mēs to ikdienā nemaz nenovērtējam, skrienam tik uz priekšu. Fotografējot dabu, es izjūtu mieru, reizēm tas ir elpu aizraujoši. Šajos brīžos es esmu pati ar sevi, savām domām.
Turpretim, fotografējot cilvēkus, sajūtas ir pavisam atšķirīgas – tā ir nemitīga kustība, uzmanība uz otru cilvēku, viņa darbībām. Un arī tas man patīk!” Jaunā fotogrāfe norāda, ka viņas lielākais izaicinājums ir ik reizi radīt gala rezultātu ar pievienoto vērtību:
“Man patīk cilvēkiem dot sajūtas – tādas, kas ir atmiņā paliekošas. Es gribu, lai cilvēki, lūkojoties manās fotogrāfijās, apstātos un aizdomātos, lai katrā no foto attēliem būtu redzams stāsts.”
Ilze ir pārliecināta, ka fotogrāfam ir jāpiemīt savam redzējumam uz lietām, uz detaļām: “Ir jāmāk saskatīt nianses, kas var būt šķietami nenozīmīgas, bet galu galā ir bildes galvenie elementi. Protams, fotogrāfam ir jāprot arī sarunāties ar cilvēkiem. Ne tikai bildējot portretus vai ģimenes foto sesijas. Arī tad, ja klients vēlas, lai tiktu veidotas bildes produktiem, ir būtiski izprast viņa vēlmes un būt ar viņu uz viena viļņa. Tad rezultāts patiks gan fotogrāfam, gan klientam. Protams, šī ir profesija, kur sevi nepārtraukti jāpilnveido. Jāseko līdzi ne tikai tehnikas un attiecīgo datora programmu uzlabojumiem, bet jāattīsta iemaņas arī praktiski. Nedrīkst baidīties no eksperimentiem.”
Ilze uzskata, ka fotogrāfa pakalpojumi Latvijā vairs nav tik pieprasīti, kā tas bijis agrāk. Tomēr viņa tic, ka foto attēlu vērtība nemazināsies: “Šobrīd cilvēki paši iegādājas tehniku, arī mobilajos telefonos ir labas foto kameras. Tomēr cik gan bieži nav dzirdēti gadījumi, kad ģimenes pasākumos kāds no viesiem ir uzņēmies fotogrāfa lomu, tomēr vakara gaitā par to ir aizmirsis. Tādējādi vēlāk kādam var būt skumji skatīties bildes, jo tajās nav redzami visi viesi.”
Ilze cītīgi strādā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, kas saistīti ar fotografēšanu. Tajā pašā laikā viņa rod laiku bērniem un ar vīru kopīgajam hobijam – makšķerēšanai.
Komentāri