Raunēnietes Noras Bērziņas profesija ir lietvede. Viņa beigusi Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu un ieguvusi biroja darba organizatores zināšanas. Šobrīd Nora ir vienu soli līdz bakalaura grāda iegūšanai sabiedriskajās attiecībās. Un patlaban viņa maina darba vietu.
“Braukšu iekarot pasauli. Strādāšu bārā uz kruīza kuģa Rīga – Stokholma. Gribas redzēt pasauli, citas zemes un cilvēkus. Cik ilgi var sēdēt pie papīru kalniem?” retorisku jautājumu uzdod 23 gadus vecā jauniete un atklāj, ka bijusi jau trīs dienu izmēģinājuma braucienā.
“Uz kuģa strādā ļoti daudz latviešu. Galvenokārt no Daugavpils,” stāsta Nora. Jautāta par pirmajiem iespaidiem, saka: “Strādāšu šovbārā par bārmeni. Un dzīve uz kuģa ir interesanta. Visu nakti notiek dziedāšana, dejošana, uzstājas akrobāti un klauni. Notiek loterijas un atrakcijas. Tiesa gan, pirmajā vakarā biju ļoti uztraukusies. Rokas un kājas trīcēja. Vēlāk nomierinājos, nakts pagāja nemanot. No rīta jau iebraucām Stokholmā. Jūras slimība nepiemetās. Iespējams, tādēļ, ka viļņi bija nelieli. Bet no ūdens man baiļu nav. Uz kuģa esot, par “Titāniku” nedomāju. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka neparedzami notikumi var atgadīties jebkur – iesi pa ielu un uzkritīs ķieģelis.”
Nora stāsta, ka pēc trim uz kuģa nostrādātām naktīm bijis grūti ieiet ritmā.
“Nāk vakars, bet acis vaļā. Man problēmas nerada strādāšana naktī. Laikam jau viegli iejūtos svešā vidē un labprāt pieņemu ikvienu izaicinājumu. Pieļauju, ka nākotnē varētu dzīvot arī kaut kur citur, ne Latvijā. Man tas problēmas neradītu. Tikai draugu būtu žēl, jo viņi man daudz nozīmē, dzīvoju sev un sev tuviem cilvēkiem,” saka Nora un atklāj, ka brīžos, kad viņai kļūst skumji, raksta dienasgrāmatu vai dzeju.
“Bija dienasgrāmata, kuru rakstīju jau kopš 2002. gada. Taču uznāca “melnie” un sadedzināju. Tagad to nedaudz nožēloju. Būtu bijis tāds šedevrs. Otra lieta, ar ko aizraujos, ir dzejas rakstīšana. Gadās, ka pamostos nakts vidū un sāku rakstīt… Par vilšanos, sāpēm, prieku un mīlestību. Par to, par ko parasti dzejā runā,” stāsta Nora. Jautāta, kā sevi raksturotu, saka: “Noteikti esmu radošs un dzīvespriecīgs cilvēks. Zinu, ka sēdēšana kantorī pie dokumentiem nav mans dzīves aicinājums. Taču pēc devītās klases beigšanas galvā ir juceklis un cilvēks vēl pats neapjauš, ko grib mācīties. Arī es uz tehnikumu aizskrēju līdzi draudzenei, nevis tāpēc, ka ļoti to vēlējos. Tajā mirklī par dzīves aicinājumu, šķiet, neviens nedomā. Skrien uz to skolu, kura pirmā paver durvis. Toreiz jau gribēju iet uz floristiem.”
Sarunas gaitā atklājas vēl kāda Noras aizraušanās. Pirms pieciem gadiem meitene iestājusies zemessardzes kājnieku bataljonā.
“Starp daudziem puišiem esam divas meitenes, bet mūs tur neviens neuztver kā svešās. Ir pat uzdevumi, kurus, iespējams, izdarām labāk nekā puiši. Tāpat kā puiši piedalāmies mācībās – šaujam, rokam ierakumus un darām daudz ko citu. Esmu gājusi pa nakti cauri mežiem un brikšņiem formastērpā, ar smago mugursomu plecos, automātu pie sāna un zābakiem kājās. Tā atpūšos un gūstu jaunas emocijas. Nevaru sēdēt mierā. Man visu laiku jābūt darbībā,” saka Nora un jautāta, kādi ir viņas tuvākie plāni, atbild: “Beidzot gribu iegūt vadītājas apliecību. Bet braukšu ar moci, nevis automašīnu. Tas vairāk izskatīsies pēc manis.” – Mīļākā pilsēta? – Pilsēta, kurā piedzimu- Valmiera. Tur man ir lauku mājas, tur liekas, ka esmu atgriezusies bērnībā. – Ko lūgtu zelta zivtiņai? – Veiksmi. – Kuras ogas tev garšo? – Mellenes. Man tās gan garšo, gan patīk lasīt. – Kas tevi pārsteidz mūsdienu jauniešos? – Tas, ka daudziem no viņiem nav nekādu dzīves mērķu. Ka viņi vienkārši klīst pa pasauli. – Šīs vasaras lielākais piedzīvojums? – Laikam jau dzimšanas diena. Grandiozas svinības un smags rīts. – Tavs dzīves moto? – Izver sapni caur saules staru un saki sev: ”Es visu, visu varu, jo eju, mēģinu un daru!”
Komentāri