Pēc publicētā materiāla par jauniešiem, kuri strādā ārzemēs, vēstuli saņēmu no kādas 22 gadus vecas jaunietes, kura dalījās pārdomās par ko citu: “Draugs jau pusotru gadu strādā ārzemēs un par nopelnīto naudu sūdzēties nevar. Taču ir kas cits, ar ko grūti samierināties. Attālums. Tas izšķir un atsvešina cilvēkus. Noteikti nepiekrītu teicienam, ka attālums cilvēkus satuvina. Viss ir gaužām otrādi. Protams, par labu var nākt nedēļu ilga neredzēšanās, gadā reizi dodoties ekskursijā uz kādu valsti. Bet tas nestrādā situācijā, ja cilvēkiem šķirti jāpavada daudz ilgāks laiks,” savās pārdomās dalās Inga no Cēsīm.
Viņa raksta, ka ir sāpīgi saprast, ka ik dienu no mīļotā cilvēka atsvešinies un neko nevari izdarīt, lai to mainītu.
“Pašlaik es studēju un strādāju, tādēļ nemaz domāt nevaru par to, ka varētu doties līdzi draugam pa pēdām. Puisis man, protams, nav teicis, ka viņam ir cita, bet es to jūtu. Pirms pāris nedēļām viņš bija atbraucis uz mājām. Viss bija labi līdz mirklim, kad ik vakaru viņa telefonā pienāca interesantas īsziņas. Es necentos uzsākt strīdu, jo sapratu, ka tam nav jēgas. Taču sirds sāp,” raksta Inga.
Pilsētas ielās sastaptiem jauniešiem, uzdodot jautājumu, vai attālums cilvēkus šķir vai vieno, saņēmu diezgan līdzīgas atbildes. Viesturs, 24 gadi: – Domāju, ka attālums cilvēkus šķir. Katra dzīvē gribot vai negribot ienāk citi cilvēki. Katrs vienatnē cīnās ar savām problēmām un priekos dalās pats ar sevi. Pats noteikti neizvēlētos tādu ģimenes modeli, kad kāds vienmēr nav mājās. Dana, 26 gadi: – Man nav nācies dzīvē saskarties ar situāciju, kad kāds tuvs cilvēks dodas peļņā uz ārzemēm. Taču šajā sakarā atceros savu bērnību. Toreiz vecāki paziņoja, ka no Saldus pārcelsimies dzīvot uz Cēsīm. Tas bija šoks. Visvairāk sirds sāpēja par kaimiņu draudzeni, kuru vairs nesatikšu katru dienu. Jau no bērnības abas kopā darījām visādas blēņas – skumu, ka tam visam jābeidzas. Tomēr gāja laiks, un bēdas aprima. Manā dzīvē ienāca citi cilvēki. Protams, no sākuma bieži sazvanījāmies, bet pamazām, pamazām mēs atsvešinājāmies. Šobrīd ir tā, ka kādreiz draugos sarakstāmies, apjautājoties, kā klājas. Taču par draudzenēm viena otru īsti saukt vairs nevaram. Inguna, 28 gadi:
– Man studiju laikā bija forša draudzene, ar kuru kopā bijām kā cimds ar roku. Viņa palika Rīgā, es atnācu uz Cēsīm un kaut kā mūsu ceļi pašķīrās. Pagājušajā gadā svinēju kāzas, uzaicināju arī viņu, bet neatbrauca. Aizbildinājās, ka tajā dienā kāzas svinot vēl kāda viņas draudzene. Vēlāk gan viņa man rakstīja, ka baidoties, ka arī es uz viņas kāzām neatnākšot, un , godīgi sakot, tā jau arī būs…. Laiks cilvēkus dod un ņem. Turklāt piekrītu viedoklim, ka kāds augstāks spēks mums attiecīgajā dzīves posmā atsūta tieši tos cilvēkus, kurus mums vajag iepazīt. Pieļauju, ka kādu jaunu draugu rodot, no kāda nākas arī atteikties. Sandis, 21 gads:
– Kad studēju Rīgā, draudzējos ar kādu rīdzinieci. Tā kā katru dienu braucu uz Cēsīm, ar draudzeni satikties varējām pārsvarā tikai nedēļas nogalēs. Kādu laiku viss bija kārtībā, taču vēlāk sapratām, ka nekas no tā neiznāks. Ar laiku atsvešinājāmies un attiecības nomira dabīgā nāvē.
Pēc personīgās pieredzes zinu, ka attiecības nosargāt ir ļoti grūti, ja cilvēki ir vairāk šķirti nekā kopā.
Tagad, kad man ir citas attiecības, saskaros ar līdzīgu problēmu, jo draudzene plāno mācīties ārzemēs. Uzskatu, ka šādā gadījumā mums abiem nav kopīgas nākotnes. Diemžēl, bet tas tā ir.
Komentāri