Dejotāji atver Laimas dārzu

Priecīgi un reizē satraukti Cēsu novada dejotāji no pirmās līdz 12. klasei Priekuļos, Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā tautas deju kolektīvu koprepertuāra pārbaudē – skatē rādīja, kas apgūts, gatavojoties XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un lielkoncertam “Es atvēru Laimas dārzu”.

Cēsu novadā kolektīvus vērtēja Dagmāra Bārbale – horeogrāfe, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja; Indra Filipsone – horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Goda virsvadītāja; un Indra Ozoliņa – horeogrāfe, Siguldas novada skolu jaunatnes deju kolektīvu virsvadītāja, Siguldas Valsts ģimnāzijas deju ansambļa “Vizbulīte” mākslinieciskā vadītāja. Cēsu novadā Augstāko pakāpi ieguva Sandras Bārtnieces deju kolektīvs “Randiņš” visās vecuma grupās: 1.-2.klase, 3.-6.klase un 7.-9.klase, Cēsu Valsts ģimnāzijas deju kolektīvs “Kande”- 10.-12. klašu grupa, vadītājs Andis Kozaks, kā arī Jaun­piebalgas vidusskolas deju kolektīvs “Piebaldzēni” 3.-4.klašu grupā – vadītāja Lāsma Skutāne.

Priekuļu kultūras namā uzstājās 23 kolektīvi – no Cēsīm, Priekuļiem, Liepas, Līgatnes, Nītaures, Straupes un Zaubes. Cēsu novada deju apriņķa virsvadītājs Māris Brasliņš, pasākumu atklājot, vēlēja visiem veiksmi un atgādināja, ka pašiem mazākajiem dejotājiem priekšā liels uzdevums – sākt iejusties tautas dejotāju kolektīvu lielajā burzmā, lai kopīgi varētu izdejot skaistus rakstus lielajā svētku laukumā. XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore Agra Bērziņa dalījās priekā, ka zālē ir ne tikai dejotāji, bet arī skatītāji – bērnu un jauniešu vecāki un vecvecāki: “Šo brīdi esam ilgi gaidījuši, jo kopš iepriekšējiem skolēnu Dziesmu un deju svētkiem ir pagājuši desmit gadi. Pa vidu ir bijis laiks, kad nevarējām saprast, kā dzīvot, kad nedrīkstēja sadoties rokās, nedrīkstēja būt koncerti. Es ļoti ceru, ka visi dejotāji šodien šeit un arī citās pašvaldībās izjūt prieku un gandarījumu, gaida svētkus, lai izbaudītu kopējo gaisotni.”   

Andis Kozaks atzīst, ka pēc pandēmijas laika gatavoties svētkiem bija īpaši: “Pandēmija tomēr atstāja nospiedumu, daļai jauniešu parādījās citas prioritātes. To izjūt deju kolektīvu vadītāji.    Bet jaunieši ir malači – tie, kuri ir aktīvi, dara visu – dzied, dejo, sporto -, un par to liels prieks. Viņi ir jaudīgi un var visu. Tāpat kā prieks, ka vecāki atbalsta dejotājus.”

Sandra Bārtniece atzīst, ka pēc skates emociju netrūkst: “Ir labs darbiņš padarīts, bērni ir guvuši jaunu pieredzi, es kā vadītāja redzēju, ka bērni saprot, kāpēc ir uz skatuves, kāpēc dejā ir tieši tādas kustības un ko ar deju vēlas pateikt. Ir prieks un lepnums gan par mums, gan par kolēģu deju kolektīviem Cēsu novadā, ka pēc grūtā perioda, kam visi esam izgājuši cauri, esam un dejojam. Lielākajai daļai dejotāju skate bija kaut kas jauns un nezināms. Kāds no nezināmā mazliet baidās, kāds ir drosmīgāks, bet skate ir ļoti vajadzīga pieredzes un atbildības sajūtai. Man bija ļoti īpaši redzēt, cik bērni ir atbildīgi par sevi, par savu kolektīvu, kā cits citu pieskatīja tik īpašā brīdī. Paldies arī vecākiem, kuri mājās tur rūpi par tautas tērpu, lai tas bērnam derētu uz auguma, būtu izgludināts. Un ne tikai atved bērnus uz skati, bet arī vēro uzstājamies, jo bērnam vissvarīgākā ir sajūta, ka vecāki ir kopā ar viņu un kolektīvu. Tāpēc prieks, ka arī darba devēji sāk saprast šādu pasākumu un dod iespēju darbiniekam būt kopā ar bērnu.” Kolektīva vadītāja teic, ka ir īpašs prieks par sastāviem, par deju kolektīviem visās vecuma grupās, un atzīst, ka visskumjāk ir, ka līdz ar skolu slēgšanu samazinās arī deju kolektīvu skaits: “Jā, iespējams, bērni dejo citā kolektīvā, bet unikālās kolektīva vietas un pat kolektīva vairs nav.”

Par to, ka aug jauni tautas dejas turpinātāji, pārliecināta arī Dagmāra Bārbale. “Druvai” viņa pastāstīja, ka svētku komandai bija svarīgi redzēt, ka darbs ir iesākts, dejas iedzīvojas un repertuārs ir piemērots: “Redzam, cik kolektīvi ir gatavi gan sastāva, gan tērpu, gan repertuāra ziņā. Ir jauni kolektīvi, ir tādi, kas ir apvienojušies, tāpēc ļoti priecājamies, ka kopš septembra dejotāji bija gatavojušies un lielākoties katrs atrādīja divas dejas. Daļai pieredze kopdejošanas tradīcijā bija jāsāk pilnīgi no nulles. Redzot tik gaišus, priecīgus, mīļus bērnus ar vēlmi dejot, pēc skates uz mājām arī pašas braucām saviļņotas. Jā, ar kolektīvu vadītājiem izrunājām, kur jāpie­strādā, lai būtu vēl labāk, lai veidotos iecerētā horeogrāfija, jo saprotams, ka kovida laiks ar tehnoloģijām ieviesis savas korekcijas, no jauna ir jāmācās partnerība un telpas izjūta. Augustā vadītājiem būs seminārs Rīgā, arī jauno deju apgūšana.”   

Dagmāra Bārbale atzīst, ka neatkarīgi no tā, vai deju kolektīvs darbojas pilsētā, laukos, skolā vai kultūras namā, tas balstās uz skolotāju: “Protams, vietās, kur iedzīvotāju ir mazāk, kur maz arī bērnu, kas dejo, ir savi izaicinājumi, bet šajos kolektīvos ir īpaša sirsnība, savs mikro visums un rezultāts ir īpaši maģisks. Viss ir atkarīgs no tā, cik dedzīgs un prasmīgs ir vadītājs, kā spēj strādāt ar kolektīvu. Jo vadītājs ne tikai iemāca deju soli, bet arī kopā būšanas sajūtu, iemāca būt uz skatuves, skatuves kultūru, mīlestību uz deju. Liels paldies deju kolektīvu vadītājiem, tāpat arī vecākiem, kuri turpina atbalstīt un arī iedrošināt savus bērnus. Mūsu bērni ir pelnījuši šos svētkus.”

Šajā mācību gadā 17 koprepertuāra dejas apgūst un svētkiem gatavojas gandrīz tūkstotis deju kolektīvu. Skates notiek no 6.marta līdz 17. maijam 42 vietās Latvijā. Plānots, ka svētkos nākamajā gadā Daugavas stadionā lielkoncertā “Es atvēru Laimas dārzu” uzstāsies 15-16 tūkstoši dejotāju.