Priekuliete Anna Kazaka (22 gadi) dejo kopš trīs gadu vecuma. Viņa teic, ka nespēj sevi iedomāties bez dejas. Anna arī pavisam drīz kļūs par diplomētu deju un ritmikas skolotāju un zina, ka arī turpmāk dzīve viņai būs saistīta ar dejošanu.
Annas ikdiena pašlaik ir visai saspringta, jo līdztekus studijām augstskolā Rīgā viņa Cēsīs māca dejot bērniem no četru gadu vecuma un jauniešiem līdz astoņpadsmit gadiem, kā arī pati Rīgā dejo kolektīvā “Liesma”.
“Man ikdiena lielā mērā paiet automašīnā pie stūres un nemitīgā kustībā, bet man tas patiešām patīk, nejūtos nogurusi. Turklāt vakarā pašas mēģinājumi deju kolektīvā dod tik daudz papildu spēka un enerģijas, ka par nogurumu nesūdzos,” saka Anna.
Anna stāsta, ka iekļūšana Rīgā deju kolektīvā neesot bijusi viegla. Izrādās, lielie augstas klases kolektīvi ne labprāt uzņem jauniņos. Kā saka Anna, bieži tā ir milzīga cīņa un sevis pierādīšana, lai tajos kļūtu par dalībnieku.
“Tas vairāk ir tāds kopējais kolektīva noskaņojums, jo daudzi pieredzējušie dejotāji nevēlas, ka kolektīvā ienāk jauniņie un sašķoba viņu pozīcijas. Ir dzirdēti stāsti, ka dejotāji, īpaši sievietes, pat dara dažādas nejaukas lietas, lai tikai deju kolektīva vadītājs jaunajā dejotājā viltos un nedotu viņam iespēju dejot koncertos. Intrigas tiek vērptas pamatīgas,” teic Anna un norāda, ka ar kolektīvu “Liesma” gan paveicies, tur viņa pieņemta sirsnīgi. Vaicāta, kādēļ nedejo kādā kolektīvā Cēsu pusē, meitene skaidro: “Mūsu pusē ir B līmeņa deju kolektīvi, Rīgā es dejoju A līmeņa kolektīvā, un tas ir galvenais iemesls, jo zemāk kāpt negribas. Man ir liela pieredze dejošanā, man patīk, ja kolektīvā valda disciplīna un sakārtotība. Tie tad arī bija būtiskākie iemesli, kādēļ meklēju kolektīvu Rīgā.”
Anna stāsta, ka deja sniedz vārdos neaprakstāmas emocijas un kopības sajūtu. “Deja mani motivē, tā dod enerģiju, un es tiešām jūtos laimīga, kad dejoju. Un piekrītu teicienam, ka dejā ir spēks. Turklāt ir brīnišķīgi, ja cilvēkam ir mīlestība pret to, ko viņš dara. Tas palīdz dzīvot. Tā pa īstam,” saka topošā deju pedagoģe, kura labprāt mīlestību pret deju māca arī bērniem un jauniešiem.
“Ar lielu interesi iegūstu bakalaura grādu deju pedagoģijā. Labprāt mācos un zināšanas lieku lietā ikdienā, darbojoties ar bērniem. Patlaban Cēsīs esmu deju repetitore jeb kolektīva vadītāja palīdze kolektīvā “Randiņš”. Šo darbu daru otro gadu, un arī no tā mācos. Patīk vērot bērnus un viņu attieksmi. Redzams, ka ir bērni, kuri jau apzināti mīl deju un raujas uz mēģinājumiem, taču ir arī tādi, kurus, izskatās, vecāki piespieduši. Bet man tomēr prieks, ka bērniem ir iespēja dejot,” saka Anna un norāda, ka ar deju vairāk būtu jānodarbojas tieši puišiem, jo ne tikai sporta nodarbībās, arī dejojot var iegūt glītu stāju, vīrišķību.
Par sevi kā jauno pedagoģi Anna runā smaidot. Viņa neslēpj, ka ir jaunieši un bērni, kuri gados jaunos skolotājus īsti neņem par pilnu. Tad nu Annai nākas pacīnīties, lai viņa mēģinājumu laikā tiktu sadzirdēta.
“Laikam neesmu vēl bargā pedagoģe, kādai, domājams, mūsdienās jābūt skolotājai. Esmu ievērojusi, ka daļa bērnu vispār nereaģē un neko nedzird, ja runāju pieklusinātā balsī. Viņi dzīvo savā pasaulītē, domā savas domas un apkārtējo neievēro. Tad nu nācies iemācīties runāt skaļāk, lai tiktu sadzirdēta,” smaidot saka Anna.
Viņa atklāj, ka nākotnes ambīcijas viņai ir pietiekami lielas, lai būtu jāpieliek pūles iecerēto sasniegt. Anna norāda, ka dienās vēlas būt laba un spēcīga kolektīva vadītāja. Tāpat atklāj, ka katram kolektīva vadītājam ir sapnis kādreiz ar paša radītu horeogrāfiju uzstāties Dziesmu un Deju svētkos.
“Gribu reiz būt kolektīva vadītāja, kura ceļas un krīt par saviem dejotājiem. Gribu, lai tie, kuri nāk dejot, patiesi to mīlētu un darītu no sirds. Turklāt nav jau laikam lielāka emocionāla pacēluma, kā kopā ar savu kolektīvu dejot Dziesmu un Deju svētkos. Tas tiešām ir skaisti un līdz sirds dziļumiem aizkustinoši,” tā A. Kazaka, topošā deju un ritmikas skolotāja. Liene Lote Grizāne
Komentāri