Iestājusies Medicīnas koledžā, Lelde saprata, ka tas nav tas, ko vēlas darīt. Īstais aicinājums esot darbs policijā. Leldei Jakovelei ir 24 gadi. Dzimusi un augusi cēsniece, kas mācījās Rīgā, bet darba pienākumus izvēlējās pildīt dzimtajā pilsētā. Lelde ir Valsts policijas Vidzemes reģionu pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas jaunākā inspektore.
“Man tētis ir policists. Atceros, ka jau bērnībā man šķita interesants viss, ko viņš darīja. Laikam policista darbs man ir gēnos,” sāk stāstīt Lelde, kura jaunākās inspektores pienākumus pilda jau trīs gadus. Leldes galvenajos darba uzdevumos ietilpst dokumentu ievade datubāzē, darbs ar apdrošinātājiem, tiesu izpildītājiem, saziņa ar iedzīvotājiem, bet līdztekus tam Lelde dodas patrulēt arī ielās. “Man tas ļoti patīk. Darbs uz ielas ir pilnīgi kaut kas atšķirīgs no darba ar dokumentiem. Tā ir ceļu satiksmes drošības uzraudzība, ceļu satiksmes negadījumu dokumentēšana, administratīvo protokolu sagatavošana par dažādiem pārkāpumiem, piemēram, drošības jostu neizmantošanā transportlīdzeklī, kas piedalās satiksmē, vai mobilā telefona izmantošana, vadot auto. Brīvdienās un vakaros biežāk pārbaudām to, vai autovadītāji nav alkohola reibumā. Protams, dodos arī uz dažādiem izsaukumiem, kas saistīti ar sadzīviskiem strīdiem. Darbs policijā ir ļoti plaša sfēra,” atzīst Lelde. Viņa pastāsta, ka tas, uz kāda veida izsaukumiem un negadījumiem mūspusē policistam jādodas visbiežāk, atkarīgs no sezonas. “Kad uznāk pirmais sniegs, daudzi autovadītāji nav paguvuši nomainīt mašīnai riepas, tad aktualizējas ceļu satiksmes negadījumi. Bet ikdienā visbiežāk sastopamies ar autovadītājiem, kas pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu, kā arī dodamies šķirt sadzīves strīdus ģimenēs. Novērots, ka izsaukumu un negadījumu biežumu lielā mērā ietekmē arī Pilnmēness,” atzīst jaunākā inspektore.
Jautāta, vai, patrulējot uz ceļa, nenākas saskarties ar šoferiem – vīriešiem, kas cenšas situāciju, ka inspektore ir daiļā dzimuma pārstāve, izmantot savā labā, Lelde nosaka: “Situācijas ir ļoti dažādas. Protams, ir reizes, kad šoferīši solās laboties, ar mani koķetē un grib kaut ko sarunāt. Bet tas nav tik vienkārši. Katram jāņem vērā, ka mēs tiekam ļoti uzraudzīti – visur ir audio un video novērošanas. Nekāda sarunāšana nav iespējama. Tad ir otra kategorija, kas, mani ieraugot, situāciju neuztver nopietni un domā, ja pretī ir sieviete, tad var atļauties strīdēties. Tādos gadījumos ātri vien jāmāk reaģēt un jāliek cilvēkam saprast – tu pārkāpi likumu, tātad ir jāsaņem sods.”
Lelde stāsta, ka policista darbā ir jāsaskaras ar dažādām nepatīkamām situācijām. Piemēram, cilvēku nelaipno attieksmi un pat agresiju. Tāpat nav iespējams savai darbadienai sagatavoties, jo katra esot pavisam citāda un nes līdzi jaunus notikumus. Tomēr to visu, pēc Leldes domām, kompensē tas, kādas emocijas ikdienā gūsti – pirmkārt, apziņu, ka vari kādam palīdzēt, otrkārt, policijas darbā tiek gūta liela deva adrenalīna, ko Lelde arī izbauda.
“Gadījumi, ar kuriem ik dienas saskaramies, ir visdažādākie. Visvairāk atmiņā palikušas pašas pirmās reizes, kad patrulēju ielās – viss bija jauns un nezināms. Nācies arī cilvēkiem dzīties pakaļ ar auto, skriet kājām. Tā tikai šķiet, ka Cēsīs viss ir mierīgi. Patiesībā darba ir daudz, to pierāda ar dokumentiem nokrautais darba galds,” atzīst Lelde.
Jaunākā inspektore sevi raksturo kā stingru un nepiekāpīgu, jo taisnību uztver ļoti nopietni: “Arī es pati, kopš uzsāku darbu policijā, uz lietām skatos citādi. Izvērtēju dažādus riskus un spēju paredzēt situācijas. Protams, noteikumus ievēroju pati un to darīt mudinu arī savus līdzcilvēkus. Man, iekāpjot automašīnā, piesprādzēšanās liekas pašsaprotama lieta. Citam varbūt ne. Iespējams, uz likumu ievērošanu skatos arī citādi, jo pārzinu sodus, ko piešķir par dažādiem pārkāpumiem.”
Lelde nesen ir iegādājusies četrkājainu mīlulīti – sunīti, ar kuru ik dienas dodas garās pastaigās. Tā esot iespēja izvēdināt galvu un uzkrāt enerģiju. Taujāta par nākotnes plāniem, Lelde ir pārliecināta, ka turpinās darbu policijā un jaunas zināšanas gūs, arī mācoties augstskolā.
Madara Ozoliņa
Komentāri