Agrā darba dienas rītā Cēsīs, vēl klusajā Pils laukumā, tiekos ar 19 gadus veco Paulu Ernestu Pūliņu, lai noskaidrotu, kā viņš “iekļuvis viduslaikos” jeb sācis strādāt Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kā tur jūtas un kādus plānus pēc vidusskolas beigšanas kaļ nākotnei.
Nupat vidusskolu absolvējis jauneklis, pavisam negaidīti pavēršot sarunu, sāk stāstīt par savu ikdienišķo atbildību pilsētas un valstiskā tēla veidošanā. Mierīgi un bez patosa. Joprojām nebeidzu prātot – ja tik pašsaprotama pārstāvniecības apziņa mājotu vairākumā no mums – varbūt tad vairs nebūtu jācīnās ar dramatisko kolektīvās pašapziņas trūkumu? Ticamu atbildi tik ātri gan neatradīšu, toties varu dalīties priekā par personību, kurai šī reprezentācijas pienākuma izjūta nav sveša.
Pauls Ernests ir dzimis cēsnieks, skolas gaitas sācis toreizējā Cēsu Pilsētas pamatskolā (tagad Cēsu Pilsētas vidusskola), taču vēlāk ģimene pārcēlusies uz Veselavas pagastu. Toreiz savos astoņos gados puisis to ļoti pārdzīvojis, jo Cēsīs palikuši draugi un intereses, kā arī biedējušas straujās pārmaiņas no pilsētas ielām uz māju burtiski meža vidū. Ar laiku gan viss pieņemts un pat iemīlēts tā, ka no šodienas skatpunkta Paulam šķiet: “Manas dzīves nozīmīgākā daļa tomēr pagājusi Veselavā. Mana personība, kāda tā šobrīd ir, veidojusies tieši tur.”
Kaut nu jau gandrīz gadu jaunietis atgriezies Cēsīs, tomēr nav pametis deju kolektīvu “Veselava”, ar kuru patlaban piedalās arī simtgades Deju svētkos.
Paulam tikko aiz muguras 12.klases izlaidums Priekuļu vidusskolā. Pēc astoņiem šajā izglītības iestādē pavadītajiem gadiem puisis atzīst – vēl nav atbrīvojies no savādām izjūtām par to, ka septembrī vairs tur neatgriezīsies. Lai gan sākotnēji jaunietis par nākotnes plāniem izsakās ļoti atturīgi, tomēr sarunas gaitā atzīst, ka jau ilgstoši izjūt vilkmi izzināt diplomātijas sfēru, studēt starptautiskās attiecības. Par to arī netieši liecina “Druvas” arhīvi. Savulaik laikrakstā rakstīts, kā skolas gados viņa interesi saistījusi vēsture, politika un ģeopolitika, kā arī ģeogrāfijas olimpiādēs gūtas godalgotas vietas. Savukārt Ēnu dienās Pauls devies gan pie toreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa, gan uz Helsinkiem pie Latvijas vēstnieka Somijā. To, vai ārlietu jomā nepieciešamās zināšanas un prasmes apgūt Latvijā vai ārvalstīs, Pauls vēl skaidri nezina. “Nekas nav pret Latvijas izglītības sistēmu un šeit piedāvāto, tomēr man šķiet svarīgi smelties citu, nepazīstamu pieredzi un tad ar to šeit atgriezties. Mums kā nelielas nācijas pārstāvjiem vajag mācīties globālāku skatījumu,” teic jauneklis, atklājot, ka lūko iespējas Skandināvijas valstīs, bet lēmums gan vēl nav pieņemts.
Cēsu pilī Pauls nonācis vasarā pēc 9.klases, tēva iedvesmots un pamudināts. Sākumā pieteicies kā brīvprātīgais un palīdzējis dažādos tehniskos darbos. Tas “kaulus nelauzis”, patīkama vide un arī kolektīvs ļoti labvēlīgs. Drīz puisis ticis ievērots, nākamajai vasarai viņam jau piedāvāts darbs ar cilvēkiem– muzeja apmeklētājiem palīdzēt pielaikot 15. un 16.gadsimta bruņojumu, ierādīt dažādas viduslaikos iecienītās spēles un ēverģēlības.
Nu jau trešo vasaru Paula Ernesta darba forma ir viduslaiku ietērps, pie kura pierasts, tas atzīts par ērtu, tikai saulainākā laikā mēdzot būt pārāk karsti. “Pašā sākumā gan bija tā īpatnēji,” atceras jaunietis, pieminot pirmās dienas ar garajām zeķēm līdz augšstilbiem.
Uz jautājumu par ieguvumiem šajā darbā, puisis atzīst, ka atšķirīgā komunikācija un saskarsme ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām ir kā nebeidzamas mācības. “Tā šim darbam ir milzīga pievienotā vērtība. Man patīk teikt, ka es šeit katru dienu mācos. Nemanot paņemu kaut ko no katra sastaptā cilvēka, ne tikai no kolēģiem, bet arī tūristiem,” pārdomās dalās Pauls, atzīstot, ka izjūt nepieciešamību un pienākumu ieguldīt spēkus, lai arī ārvalstu tūristiem radītu labu iespaidu par Cēsīm. “Ne tikai par sevi vai par to, ko šeit daru, bet par to, kur viņi atbraukuši.”
Pauls gan teic, ka, visticamāk, šī ir pēdējā vasara šajā darbā, jo, lai kā tas patiktu, vispusīgai attīstībai jāmeklē arī citas pieredzes iespējas.
